Atbilstoši Arodbiedrību likuma 3. pantam arodbiedrība ir brīvprātīga personu apvienība, kas nodibināta, lai pārstāvētu un aizstāvētu strādājošo darba, ekonomiskās, sociālās un profesionālās tiesības un intereses.

Satversmes tiesa, analizējot arodbiedrības funkcijas un pamatuzdevumus, ir norādījusi, ka par arodbiedrību uzskatāma darbinieku organizācija, kuras galvenais uzdevums ir pārstāvēt tās biedrus attiecībās ar darba devēju.¹ Arodbiedrībai ir īpaša nozīme tādu jautājumu izšķiršanā, kas attiecas uz koplīgumu slēgšanu ar darba devēju. Arodbiedrība ir uzskatāma par kvalificētu tās biedru pārstāvi un darbojas gan kā darbinieku pilnvarotais pārstāvis, gan arī kā darbinieku institucionālais pārstāvis, piemēram, ar tiesībām slēgt darba koplīgumus, piedalīties nacionāla mēroga trīspusēju – darba devēju organizāciju, valsts institūciju un arodbiedrību – vienošanos slēgšanā. Arodbiedrības īstenotā biedru pārstāvība nodrošina darba un dienesta jautājumu risināšanu profesionālākā līmenī, un tās mērķis ir pievērst uzmanību biedru vajadzībām un panākt viņu tiesību aizsardzību. Galvenie arodbiedrību uzdevumi ir veicināt un uzraudzīt darba tiesību ievērošanu, organizēt kolektīvās pārrunas ar darba devēju un aizsargāt savu biedru tiesības un likumīgās intereses.² Citiem vārdiem sakot, arodbiedrība dod darbiniekiem "balsi," veido platformu cīņai pret netaisnību darba vietās un darba tirgū.

Satversmes 108. pants uzliek valstij īpašu pienākumu veikt tādus pasākumus, kuru mērķis būtu arodbiedrību brīvības aizsardzība. Šādi pasākumi īstenojami, ievērojot apsvērumu, ka Satversmes 108. panta otrais teikums aizsargā gan privātajā sektorā strādājošo personu arodbiedrību brīvību, gan arī valsts (publiskajā) sektorā strādājošo un dienesta attiecībās esošo personu arodbiedrību brīvību.³

2014. gadā spēkā stājās jauns Arodbiedrību likums. Tā normas tapa ar ciešu arodbiedrību iesaisti, lai ņemtu vērā arodbiedrību intereses, risinātu tobrīd apzinātās piemērošanas problēmas un maksimāli atbilstu Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem. Vienlaikus, neskatoties uz kopumā progresīvo Arodbiedrību likuma tiesisko regulējumu, arodbiedrības, to pilnvarotie pārstāvji un biedri Latvijā joprojām sastopas ar daudzām grūtībām, kurus var izskaidrot ar dažādu faktoru ietekmi.

Daži faktori ir saistīti ar arodbiedrību attīstību pēdējos trīsdesmit gados, jo īpaši ar to neveiksmīgu transformāciju 90. gados.

Padomju Savienības mantojums atstāja milzīgu ietekmi uz arodbiedrībām un to spējām pielāgoties jaunām politiskajām un ekonomiskajām realitātēm pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diezgan vājš trīspusējais sociālais dialogs un iepriekšējais divpusējā sociālā dialoga trūkums bija raksturīgas darba attiecību iezīmes Latvijā šajā laika posmā. Pilsoniskās sabiedrības kustības, kas noveda pie neatkarības atgūšanas 1991. gadā, bija saistītas ar antikomunistisko politisko mobilizāciju. Politisko attīstību dominēja neoliberālisms un pretestība valsts sociālismam. Antisociālistiskais politiskais klimats postpadomju Baltijas valstīs, tostarp Latvijā, ietekmēja labklājības režīma attīstību šajās valstīs. Nepietiekamo Latvijas arodbiedrību mobilizāciju un ietekmi, kā arī izaicinājumus darba attiecību veidošanā un stiprināšanā Latvijā varētu izskaidrot ar sabiedrības pretestību sociālismam. Koncentrēšanās uz uzņēmējdarbību, uzņēmumu konkurētspēju, ko raksturoja lētākas darbaspēka izmaksas kā galvenais konkurētspējas elements, kā arī hroniskā nenoteiktība darba tirgos radīja papildu izaicinājumus veiksmīgai pārejai un arodbiedrību reformēšanai 20. gadsimta 90. gados.⁴ 90. gados arodbiedrības faktiski nevarēja lietot vārdus "kolektīvs" un "sociāls", kas ir arodbiedrību galvenās vērtības.

Papildus noteikti jāmin, ka Rietumvalstu arodbiedrību un arī starptautisko un Eiropas arodbiedrību atbalsts bija orientēts uz to, lai Latvijas arodbiedrības pārņemtu skandināvu modeli. Autores ieskatā, tas virzīja arodbiedrības uz tobrīd neiespējamu mērķi. Arodbiedrību darbību skandināvu valstīs raksturo "Gentes sistēmas" vēsturiska pastāvēšana darba tirgū. Proti, viens no būtiskiem institucionālajiem faktoriem, kas nosaka dalību arodbiedrībās, ir sistēma, kurā bezdarbnieku pabalstus, slimošanas pabalstus, obligāto aroda pensiju un citus labklājības maksājumus administrē ar arodbiedrībām saistītas institūcijas. Šo funkciju valsts deleģēja arodbiedrībām.⁵ Šajās valstīs jau vairāk nekā simts gadus pastāv sistēma, kurā bez dalības arodbiedrībās darbiniekam nav drošības darba tirgū un nav sociālās aizsardzības. Līdz ar to visi vēlas būt arodbiedrībā. Latvija savukārt pievienojās Eiropas Savienībai un tās social aquis, kas cita starpā jau ietver arī Savienības sociālās aizsardzības tiesisko ietvaru. Sociālo aizsardzību Latvijā īsteno valsts institūcijas. Arodbiedrībām Latvijā līdz ar to bija jāmēģina apvienot darbinieki, balstoties uz citām vērībām un motivāciju, kas ir liels izaicinājums, īpaši ņemot vērā lielu opozīciju pret visu, kas ir kolektīvs un sociāls.⁶

Dažas grūtības ir saistītas ar Latvijas ekonomisko struktūru, kuru raksturo nospiedošs skaits ar mikro un maziem uzņēmumiem un kas kavē veidot klasiskās arodbiedrības tik mazos uzņēmumos.⁷

Vēl daži faktori izriet no tiesību aktu regulējuma un savā ziņā ir atkarīgi no likumdevēja izvēles. Tas skar, piemēram, tiesības uz koplīgumu un ar to saistītās tiesības uz streiku. Piemēram, atbilstoši Darba likuma 20. panta pirmajai daļai noslēgtais koplīgums attiecas uz visiem darbiniekiem, kas tiek nodarbināti pie attiecīgā darba devēja vai attiecīgajā viņa uzņēmumā, ja darba koplīgumā nav noteikts citādi. Jāatgādina, ka koplīguma noslēgšana ir ilgstošs, smags un sarežģīts process, kas prasa ne tikai specifiskas zināšanas, laiku un enerģiju no arodbiedrību puses pārrunu vešanā, bet arī nereti var novest pie darba devēja rīcības pret arodbiedrības biedriem, kuri veic koplīguma pārrunas. Uzņēmuma darbinieki var nemaksāt arodbiedrību biedru iemaksas, nepiedalītais arodbiedrību darbā un beigās saņemt tādus pašu labumus, kurus saņem arodbiedrības biedri, kuri arodbiedrības darbā un koplīguma pārrunās investējuši finanses, laiku un enerģiju. Pašreizējā likuma redakcija līdz ar to veicina situāciju, ka uzņēmuma darbinieki var nepiedalīties arodbiedrību darbā, neatbalstīt arodbiedrību ar biedru naudu, bet saņemt tos pašus labumus, kurus saņem arodbiedrības biedri. Šāda prakse nemotivē darbiniekus stāties arodbiedrībās.

Par tiesībām uz streiku arodbiedrības bieži norāda, ka streika organizēšana, respektējot Darba strīdu likuma un Streiku likuma normas, prasa pārāk ilgu laiku, ņemot vērā pirmsstreika pieteikšanās procesuālās prasības, prasības streika lēmuma pieņemšanai un pieteikuma iesniegšanai. Visbeidzot, darba devēja tiesība apstrīdēt streika leģitimitāti tiesā, kur lēmums tiek pieņemts viena tiesneša sastāvā un nav pārsūdzams, mēdz rezultēties ar streika neiespējamību.

Vēl viens aspekts ir kriminālatbildības trūkums par arodbiedrības darbības kavēšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 108. panta otrā teikuma kontekstā valstij ir pienākums atturēties no iejaukšanās arodbiedrību darbībā. Savukārt likumdevējam ir pienākums pieņemt tādus tiesību aktus, kas ļautu personām apvienoties arodbiedrībās un tādējādi īstenot savu biedrošanās brīvību. Šiem tiesību aktiem ir jānodrošina arodbiedrībām, kā arī to biedriem nepieciešamā aizsardzība pret darba devēja iespējamo iejaukšanos arodbiedrību brīvības izmantošanā.⁸ Tāpat arī Senāts savos spriedumos norāda, ka Arodbiedrību likuma 13. panta sestajā daļā īstenota Starptautiskās darba organizācijas pieņemtajā Darbinieku pārstāvju konvencijā Nr. 135 (1971) nostiprinātā aizsardzība un tiesību piešķiršana darbinieku pārstāvjiem. Proti, atbilstoši šīs konvencijas 1. pantam darbinieku pārstāvji savos uzņēmumos tiek aizsargāti pret jebkuru negatīvu darbību, tai skaitā atlaišanu, viņu statusa vai rīcības darbinieku pārstāvniecības jomā vai līdzdalības biedrībā vai tās pasākumos dēļ.⁹ Vienlaikus atbildība par Arodbiedrību likuma 13. pantu vai citu arodbiedrības darbības kavēšanu nav paredzēta. Tiesību normas paredz tikai administratīvo atbildību par dažu no arodbiedrību tiesību pārkāpumiem, piemēram, par atteikšanos no koplīguma pārrunām vai informēšanas un konsultēšanas tiesību pārkāpumiem. Šī atbildība nav atturoša un nevar sasniegt mērķi nodrošināt nepieciešamo aizstāvību arodbiedrības darbībai.¹⁰

Visbeidzot, daži faktori ir saistīti ar tiesību normu formulējumu un attiecīgi to dažādo interpretāciju. Piemēram, pēdējā laikā aktualizējies jautājums: vai arodbiedrības struktūrvienībai bez juridiskās personas statusa un patstāvīgajai vienībai ir tādas pašas tiesības kā arodbiedrībai?

Ja politiskā situācija, neveiksmīga transformācija un sociāli ekonomiskā situācija Latvijā nav "Jurista Vārdā" apskatāmo jautājumu fokusā, tad arodbiedrību tiesību normu skaidrojumi, interpretācijas, normu piemērošanas problēmas, kā arī jaunākās atziņas tiesu praksē gan tajā ietilpst un būs šī speciālā tematiskā izdevuma saturā. Tāpēc šajā numurā tiek apskatītas galvenās arodbiedrību tiesības, proti, tiesības uz informēšanu un konsultēšanos, koplīgumu pārrunām, tiesības uz streiku, kā arī arodbiedrības biedru aizsardzība, kuru garantē Darba likuma 110. pants. Dažādi profesionāli autori sniedz ieskatu tiesību normu skaidrojumos, tiesu praksē un normu piemērošanas problēmās, vienlaikus daloties pārdomās arī par potenciālo izaicinājumu risinājumiem.