Tiesības streikot tekstuāli ir atrodamas Streiku likuma 3. panta pirmajā daļā: "(1) Uzņēmuma, nozares darbiniekiem (turpmāk – darbinieki) ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses."¹

Izmantojot likumā sniegto streika definīciju, secināms, ka streiks ir darba veikšanas pārtraukšana, ko veic vairāki viena uzņēmuma vai vairāku uzņēmumu nozares darbinieki, lai sasniegtu noteiktu mērķi – savu kolektīvo interešu prasību īstenošanu pie viena vai vairākiem darba devējiem.

Tiesības streikot ir pamattiesības.² Tās nostiprinātas Satversmes 108. pantā blakus tiesībām uz koplīgumu un arodbiedrību brīvību.³ Šajā pantā minētās tiesības veido noteiktu sistēmu. Darbinieku ekonomisko un profesionālo interešu aizsardzība panākama tikai kopīgi, nostiprinot šīs intereses darba koplīgumā, bet to "izcīnīšanai" var būt nepieciešamas tiesības streikot. Tātad streiks ir pēdējais līdzeklis un funkcionāls veids, kā darbiniekiem sasniegt savas kolektīvās intereses, par kurām netiek panākta vienošanās, jo darba devējs to noraidījis. Bez tiesībām streikot koplīguma tiesībām nebūtu jēgas, jo darbiniekiem vienmēr būtu jāsamierinās ar to, ko darba devējs vai darba devēju organizācija brīvprātīgi piešķirtu. Savukārt, tā kā vienam darbiniekam ir ekonomiski un psiholoģiski grūti izcīnīt kopīgas intereses, nozīme ir darbinieku biedrošanās brīvībai arodbiedrībās.

Tiesības streikot kā daļa no arodbiedrību brīvības aizsargāta ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 11. panta pirmo punktu,⁴ un gan arodbiedrību brīvība, gan koplīguma tiesības, gan arī streika tiesības konkretizētas samērā plaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.⁵

Tādējādi, piemērojot Streiku likuma, Darba likuma⁶ un Arodbiedrību likuma⁷ normas, tiesību piemērotājam, risinot strīdu par streika pieteikuma tiesiskumu, ir jāievēro arī Satversmes 108. pants un Konvencijas 11. pants, likumu normas interpretējamas un tiesiskās sekas konkretizējamas sistēmā ar šīm normām un paturot prātā efektīvas tiesību aizsardzības prasību.

Tiesības streikot kā kolektīvā interešu strīda risināšanas veids

Streiks var tikt organizēts vienīgi tāpēc, lai risinātu kolektīvu interešu strīdu. Tādējādi nozīmi iegūst Darba strīdu likumā noteiktais nošķīrums starp kolektīvu interešu strīdu un kolektīvu tiesību strīdu.

Kas ir interešu strīds? Darba strīdu likuma 13. pants definē kolektīvu interešu strīdu kā tādas domstarpības starp darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras rodas saistībā ar kolektīvo pārrunu procesu, nosakot jaunus darba apstākļus vai nodarbinātības noteikumus.