Pastāstiet, lūdzu, par savu profesionālo pieredzi.

Šobrīd esmu tiesnesis Nīderlandes Augstākajā tiesā, kur strādāju jau gandrīz sešus gadus. Esmu arī Venēcijas komisijas viceprezidents.

Pirms es pievienojos Augstākajai tiesai, aptuveni 10 gadus biju apelācijas instances tiesas tiesnesis. Taču pirms tam diezgan ilgu laiku strādāju Tieslietu ministrijā, kur biju atbildīgs par Nīderlandes pārstāvēšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pārrunās par pievienošanos starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, piemēram, par Eiropas Savienības pievienošanos Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk – Konvencija), tās 15. un 16. protokolam.

Papildus tam es vienmēr esmu darbojies akadēmiskajā vidē – 15 gadus biju cilvēktiesību pasniedzējs Amsterdamas Brīvajā universitātē. Lai gan akadēmiskā darbība man vienmēr bijusi kā papildu nodarbošanās, savu profesionālo ceļu neuzskatu par klasisku karjeras tiesneša ceļu – mana profesionālā pieredze ir veidojusies daudzpusīgi.

Ar kāda veida lietām jūs kā tiesnesis strādājat?

Galvenokārt darbojos krimināltiesību jomā un izskatu dažādu veidu krimināllietas. Tās var būt gan ļoti sarežģītas krāpšanu lietas, slepkavības, zādzības un citi noziedzīgi nodarījumi.

Un apelācijas instances tiesā?

Arī tur skatīju krimināllietas. Krimināltiesībās ir raksturīgi, ka ļoti daudzi apsūdzētie atsaucas uz Konvenciju. Līdz ar to veidojas tāda dabiska saikne – ja esat cilvēktiesību jurists, tad krimināllietas ir tās lietas, kurās Konvencijas normas tiek iedarbinātas visbiežāk. Piemēram, Konvencijas 6. pants, kas paredz tiesības uz taisnīgu tiesu, tiek piemērots 20–25 % no visām krimināllietām.