Atkrastes vēja enerģija pēdējo desmitgažu laikā ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem atjaunojamās enerģijas avotiem Eiropā un pasaules mērogā. Tās attīstība politikas dokumentos un stratēģijās tiek pamatota ar ilgtspējas apsvērumiem, tostarp ar ANO 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi “Dzīve ūdenī”, īpaši attiecībā uz jūras un piekrastes ekosistēmu aizsardzību un pārvaldību (14.2. apakšmērķis), ilgtspējīgu jūras resursu izmantošanu ekonomiskajam labumam (14.7. apakšmērķis) un ANO Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS)¹ īstenošanu (14.c apakšmērķis).²

Atkrastes vēja parku attīstība būtiski maina priekšstatu par jūras telpu kā neierobežotu resursu. Empīriskie dati liecina, ka viena gigavata atkrastes vēja jaudas izbūvei vidēji nepieciešami 100–500 km² jūras teritorijas,³ savukārt līdz 2050. gadam pieprasījums pēc jūras telpas atkrastes enerģētikas vajadzībām varētu pieaugt vismaz astoņas reizes.⁴ Šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka jūras telpa ir ierobežots resurss, kura izmantošana prasa apzinātu un pārdomātu tiesisko regulējumu.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ambiciozie atkrastes vēja attīstības mērķi būtiski palielina spiedienu uz jūras telpu kā resursu.⁵ Tomēr te ir jāņem vērā arī tas, ka no tiesību viedokļa jūras telpa ir publisks resurss, kura izmantošana ir pakļauta sabiedrības interešu līdzsvarošanai. Atšķirībā no sauszemes teritorijām, kur īpašuma tiesībām ir centrāla loma, jūrā dominē publisko tiesību regulējums, kas balstās uz starptautiskajām saistībām un valsts suverēnajām tiesībām noteikt izmantošanas kārtību. Tas nozīmē, ka atkrastes vēja parku izvietošana nevar tikt skatīta tikai kā tehniski optimāla vietas izvēle, bet gan kā politiski un juridiski pamatots lēmums par jūras telpas pārveidi. Šādā kontekstā īpaši aktualizējas jautājums par jūras telpas piesātinātību. Atkrastes vēja parki konkurē ar citiem jūras izmantošanas veidiem, un šī konkurence laika gaitā tikai pieaugs, radot aizvien lielāku antropogēno slodzi un kumulatīvo ietekmi uz jūras vidi. Tādēļ ilgtspējas robežas jūras telpā nav nosakāmas vienīgi ar klimata mērķiem, bet arī ar telpiskās kapacitātes un ekosistēmu noturības apsvērumiem. Lai gan joprojām pastāv daudz neskaidrību, nav šaubu, ka plānotie atjaunojamās enerģijas attīstības projekti jūrā vismaz pastiprinās zemūdens troksni, izmainīs nogulumu vidi un palielinās sadursmju risku ar putniem un jūras dzīvniekiem.⁶ Šādā ziņā jāatzīmē, ka Eiropā vidējais attālums, kādā tiek izvietoti atkrastes vēja parki, ir 20 km no krasta,⁷ tomēr ir novērojama tendence tos izvietot pēc iespējas tālāk.⁸ Tādējādi, tostarp aizvien vairāk attīstoties nozares tehnoloģijām, parādās tendence, ka lielākā daļa īstenoto atkrastes vēja parku atrodas nevis teritoriālajos ūdeņos, bet ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, kur jūras telpas piesātinātība ir mazāka.

ES atkrastes vēja enerģijas regulējuma jomā būtisku pavērsienu iezīmē 2023.