(Likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 35. panta 2. un 6. punkts)

Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, tādējādi valsts ir tiesīga iegūt informāciju un vērtēt, vai konkrētajā gadījumā ģimene pastāv.

Lai pārbaudītu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma, ar kuru personai nolemts neizsniegt uzturēšanās atļauju, tiesiskumu, tiesai nepieciešams konstatēt:
1) vai pastāv ģimenes dzīve (nevis tikai laulība formālā nozīmē),
2) ja ģimenes dzīve nepastāv, vai pastāv cita veida personiskā, ekonomiskā vai sociālā saite, kuras dēļ atteikums personai izsniegt uzturēšanās atļauju būtu nesamērīgs.
Konstatējot vienu no šiem apstākļiem, pieņemams, ka šāds pārvaldes lēmums varētu aizskart dažus personas tiesības uz privāto dzīvi aspektus, t.i., tiesības uz ģimenes dzīvi.

AT Senāta Administratīvo lietu
departamenta spriedums

2004. gada 26. oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā: V. Jonikāns, J. Briede, I. Skultāne, piedaloties Jeļenas Rupeikas un Vladimira Isahanova pārstāvei Jeļenai Sīpolai un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei Martai Zvaunei, 2004. gada 26.