Nobeigums. Sākums “JV” Nr.21, 30.05.2006.

Foto: no personiskā arhīva

Iepriekšminētais secinājums par to, ka ieguvēja zināšanas par darījuma atceļošā nosacījuma iestāšanos vai darījuma apstrīdēšanas vai atcelšanas pamatu ietekmē iegūto lietu tiesību spēkā esamību, ir pareizs tikai tad, ja tiek atzīts, ka, darījumam zaudējot savu spēku, vienlaikus izbeidzas arī uz tā pamata nodotas īpašuma tiesības (kauzalitātes princips). Lai gan kauzalitātes principu atzīst ievērojams Latvijas tiesību zinātnieku skaits,⁵⁰ juridiskajā literatūrā par šo jautājumu joprojām izskan pretēji viedokļi.⁵¹ No vairākiem Civillikuma pantiem izriet, ka likumdevējs ir turējies pie kauzalitātes principa. Piemēram, iepriekš citētais CL 2071.pants nav savienojams ar abstrakcijas principu, pēc kura nomaksas pirkuma līguma izbeigšanas gadījumā pirmais pircējs nezaudētu savas īpašuma tiesības uz lietu. Līdz ar to nebūtu nozīmes ieguvēja labticībai, jo viņš saņemtu lietu no īpašnieka. Arī CL 1480.panta normas teksts (“koroborācija nenovērš darījuma iekšējos trūkumus”) norāda uz to, ka pat ieraksta izdarīšana zemesgrāmatā nevar pārnest īpašuma tiesības, ja pats darījums ir bijis spēkā neesošs.⁵² Strīdu juridiskajā literatūrā izraisīja CL 989.panta formulējums: “Lai nodošana būtu spēkā, tai vajadzīgs tiesisks pamats.” O.Cvingmans ar tiesisku pamatu saprot līdzēju vienprātību gribā nodot īpašuma tiesības, nevis pašu darījumu, līdz ar ko darījuma spēkā neesamība, viņaprāt, neiznīcina īpašuma tiesību nodošanas spēku.⁵³ Attiecībā uz šādu CL 989.panta iztulkošanu K.Erdmans pamatoti iebilda, ka Civillikums lieto vārdkopu “tiesiskais pamats” darījuma nozīmē⁵⁴ (sk. CL 993. un 1006.pantu kopsakarā ar 1007.pantu).

Kaut gan Civillikums balstās uz kauzalitātes principu, izņēmuma veidā tas tomēr atzīst arī abstrakcijas principu. Saskaņā ar CL 996.panta otro daļu “cita maldība” nekaitē īpašuma pārejai, un atsavinātājam ir vienīgi personiska prasījuma tiesības pret ieguvēju. Ar citu maldību jāsaprot jebkura svarīga maldība CL 1445.panta izpratnē, izņemot maldību par pašu nododamo lietu, nodevēja īpašuma tiesībām uz to un ieguvēja personu. Šis pēdējais gadījums nav minēts CL 996.panta pirmajā daļā. Taču, pēc K.Erdmana viedokļa, arī uz šo maldību attiecas kauzalitātes princips.⁵⁵ Šis viedoklis ir pareizs, jo, salīdzinot CL 996.panta pirmo un otro daļu, kļūst skaidrs, ka likumdevējs gribējis izņemt no kauzalitātes principa tikai tādus maldības veidus, kas skar pašu darījumu, nevis lietas nodošanu. Juridiskajā literatūrā izteikta doma, ka “cita maldība” sevī ietver arī nesvarīgu maldību.⁵⁶ Tomēr tam nevar piekrist tādēļ, ka nesvarīga maldība neiznīcina darījuma spēku, līdz ar to tā nevar izraisīt CL 996.panta otrajā daļā noteiktās sekas– atprasījumu no netaisnās iedzīvošanās. Kas attiecas uz labticīga ieguvēja jautājumu, tad jāuzsver, ka “citas maldības”⁵⁷ gadījumā ieguvējs var zināt par to, ka lietas atsavinātājs dabūja lietu uz spēkā neesoša darījuma pamata, taču šīs zināšanas viņam nekaitēs, jo, iegūstot lietu no īpašnieka, nevar rasties jautājums par ieguvēja labticību (izņemot atsevišķus gadījumus).

[4] Atsavināšanas aizliegums. Gan likumiskais aizliegums,⁵⁸ gan līgumiskais vai ar tiesas lēmumu noteiktais atsavināšanas aizliegums, kas tika ierakstīts zemesgrāmatā, ir saistošs trešajām personām, un tās nevar atsaukties uz tā nezināšanu (CL 1077., 1081.pants). Taču likums nenosaka tieši, kāds spēks ir tādam līgumiskajam vai tiesas uzliktajam aizliegumam, kurš vēl nav ticis koroborēts zemesgrāmatā. Ar līgumu nodibinātais aizliegums tāpat kā jebkuras citas līgumiskas saistības nav obligāts citām personām, un tās var neņemt to vērā, iegādājoties īpašumu. Arī tiesas lēmums ir saistošs tikai tām personām, uz kurām tas tieši attiecas, un ar to nevar uzlikt ierobežojumus vai pienākumus personām, kas nav lietas dalībnieki.⁵⁹ Taču saskaņā ar CL 1078.pantu likuma noteikumi par likumisku aizliegumu ir piemērojami arī tiesas uzliktajam aizliegumam. Juridiskajā literatūrā izskanējis viedoklis, ka zemesgrāmatā neierakstīts aizliegums, kas ticis noteikts ar tiesas lēmumu, ir saistošs trešajai personai, ja tā par to zināja. Šis viedoklis tiek pamatots ar atsauci uz CL 1077.panta trešo daļu, saskaņā ar kuru pretēji likumiskam aizliegumam noslēgtais līgums ir spēkā tikai tad, ja ieguvējs ir bijis labticīgs.⁶⁰ Taču minētā norma regulē vienīgi darījuma, nevis paša atsavinājuma spēkā esamību. Tā pēc savas būtības ir analoģiska CL 2006. un 2010.pantam, pēc kura pirkuma līgums arī paliek spēkā, ja ieguvējs ir bijis labticīgs. Tomēr tas nenozīmē obligāti, ka pircējs, līgumam paliekot spēkā, būs tiesīgs paturēt šo lietu sev. Ja lieta, piemēram, tikusi nozagta tās īpašniekam, pēdējais var atprasīt to arī no labticīga pircēja un neraugoties uz pirkuma līguma spēkā esamību. Tātad CL 1077.panta trešā daļa nepasargā labticīgu ieguvēju no tā, ka atsavinājums tiks atzīts par spēkā neesošu un ka lieta būs jāatdod iepriekšējam īpašniekam. Labticīga ieguvēja aizsardzību tiesas uzlikta atsavināšanas aizlieguma pārkāpuma gadījumā var pamatot tikai ar CL 1077.panta pirmo daļu (“Atsavinājums, kas izdarīts pretēji likumiskam aizliegumam, nav spēkā”). Likumiskais aizliegums ir spēkā pret trešajām personām tāpēc, ka likums stājas spēkā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar to ikvienam ir iespējams iepazīties ar likuma tekstu. Pavisam cita situācija ir ar tiesas lēmumiem, kuri tiek pasludināti lietas dalībnieku klātbūtnē. Attiecīgi trešās personas visai pamatoti var nezināt par atsavināšanas aizliegumu, kas tika noteikts ar tiesas lēmumu. Tādējādi likums, pielīdzinot tiesas uzliktā atsavināšanas aizlieguma spēku likumiskam atsavināšanas aizliegumam,⁶¹ gribēja padarīt to par saistošu trešajām personām vēl pirms ierakstīšanas zemesgrāmatā tikai tad, ja tās zināja par tiesas lēmumu aizliegt atsavināšanu.

Gan juridiskajā literatūrā, gan tiesu praksē nav vienprātības par labticības jēdzienu. Daži uzskata, ka labticība ir definējama negatīvi,⁶² t.i., kā lietas iegūšanas tiesisko šķēršļu nezināšana, turpretim citi uzsver labticības pozitīvo dabu,⁶³ t.i., ieguvēja subjektīvu pārliecību par to, ka viņš ir saņēmis lietu no īpašnieka. Tik atšķirīgu viedokļu izteikšana ir izskaidrojama ar to, ka pats likums nevienveidīgi regulē labticību, vienā vietā definējot to no pozitīvas izpratnes pozīcijas (CL 910.