Nobeigums. Sākums “JV”, 22.08.2006., Nr.33

2.3. Subjektīvo tiesību esības un aizskāruma konstatēšana

Kaut arī tiesai, lemjot par pieteikuma pieņemšanu vai tiesvedības izbeigšanu lietā, primāri jānoskaidro, vai attiecīgā lieta vispār pēc savas tiesiskās dabas ir pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, ne mazāk būtiski ir pienācīgi īstenot arī nākamo soli– konstatēt personas tiesības vērsties tiesā.

Līdz ar to, analizējot, vai konkrētajai personai ir tiesības vērsties ar pieteikumu tiesā par kādu iestādes lēmumu vai rīcību, tiesai jāspēj interpretēt piemērojamās tiesību normas un izvērtēt, vai no tām izriet personas subjektīvās tiesības vai ne.

Tā, piemēram, lietā, kas Administratīvo lietu departamentā tika izskatīta 2005.gada 22.novembrī, gan pirmās, gan otrās instances tiesa bija lietu izskatījusi pēc būtības un taisījusi spriedumu. Konkrētā lieta ierosināta par bāriņtiesas lēmumu atteikt atcelt no pienākumu pildīšanas kādas personas esošo aizgādni un iecelt par aizgādni pieteicēju. Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa vērtējusi bāriņtiesas lēmuma pamatotību pēc būtības– tās izdarītos lietderības apsvērumus. Savukārt Administratīvo lietu departaments atzinis, ka tiesvedība lietā jāizbeidz, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu, jo personai, kura attiecīgo bāriņtiesas lēmumu pārsūdzējusi tiesā, nav subjektīvo tiesību būt par konkrētās rīcībnespējīgās personas aizgādni un līdz ar to arī nav tiesību pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu saistībā ar aizgādņa iecelšanu.

Administratīvo lietu departaments lēmumā norādījis, ka, lai konstatētu, vai konkrētai personai ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu, nepieciešams konstatēt, ka ar pārsūdzēto lēmumu ir aizskartas attiecīgās personas tiesības vai tiesiskās intereses. Savukārt, lai noskaidrotu, vai personai ir tiesības kaut ko prasīt, jāizvērtē, vai šādas tiesības izriet no kādas tiesību normas. Lai noskaidrotu, vai ir aizskartas personas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro piemērojamās normas mērķis, proti, jānoskaidro, vai tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi. Tiesību normas, kas regulē aizgādņa iecelšanu un atcelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt personu, kurai nepieciešama aizgādnība, kā arī tās laulātā un tuvāko radinieku tiesības. Tādējādi secināms, ka aizgādnības institūtu regulējošās normas nav izdotas ar mērķi, lai aizsargātu citu personu interesi kļūt par bāriņtiesas ieceltu aizgādni. Tādējādi tādas personas, kurai likums neparedz subjektīvās tiesības pretendēt uz iecelšanu aizgādņa statusā, interese kļūt par kādas personas aizgādni nav atzīstama par tiesiski aizsargātu interesi.

Civillikuma 355.pants noteic, ka aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa, kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem. Taču neviena tiesību norma nenoteic, ka tuvam kaimiņam, draugam vai citai iepriekš neminētai personai ir tiesības prasīt iecelt viņu par aizgādni. Tā kā šādas tiesību normas nav, nevar uzskatīt, ka bāriņtiesa, atsakot kādu personu iecelt par aizgādni, ir aizskārusi vai varētu aizskart šīs personas tiesības.

Lietā SKA-260-04 Administratīvo lietu departaments savukārt analizējis personu tiesības pārsūdzēt lēmumu administratīvo pārkāpumu lietā. Pieteikumu šajā lietā iesniegusi apdrošināšanas akciju sabiedrība “ERGO Latvija”, pārsūdzot ceļu policijas lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, ar kuru par vainīgu ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā atzīta persona, kura savu sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību apdrošinājusi “ERGO Latvija”.

Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa atzinusi, ka “ERGO Latvija” nav subjektīvo tiesību pārsūdzēt lēmumu šajā administratīvā pārkāpuma lietā. Minētā atziņa pamatota ar to, ka administratīvo pārkāpuma lietu izskatīšanu papildus Administratīvā procesa likuma nosacījumiem regulē Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (LAPK), kura 21.nodaļa nosaka to personu loku, kam ir tiesības pārsūdzēt tiesā lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Administratīvā apgabaltiesa savā lēmumā norādījusi, ka LAPK neparedz citu personu, tostarp arī tādu, kas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 28.pantu varētu tikt atzītas par ieinteresētajām personām, piedalīšanos administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā (apgabaltiesas lēmuma AA 882-04/3 7.punkts).

Izskatot blakus sūdzību par minēto apgabaltiesas lēmumu, Administratīvo lietu departaments atzina, ka apelācijas instances interpretācija attiecībā uz ekskluzīvu LAPK normu piemērošanu šajā gadījumā ir pretrunā ar Administratīvā procesa likuma regulējuma mērķi.