Reformatio in peius: izpratnes kļūdas nodokļu tiesībās

Dipl.iur. Edgars Hercenbergs

Raksts iesniegts kā “Jurista Vārda” Tiesu prakses komentāru konkursa darbs. Konkursa komisija to atzinusi par piemērotu publicēšanai.

Šajā komentārā ir atklāts administratīvo tiesu viedoklis par reformatio in peius īstenošanu, nodokļa parāda palielinājumu, kā arī soda naudas palielinājumu un uzlikšanu administratīvā akta apstrīdēšanas stadijā. Komentāra polemikas pamatā ir divi likumā noteiktā kārtībā spēkā stājušies tiesas spriedumi. Autors konkretizē tiesu kļūdas, kā arī pamato tās tiesiskā regulējuma, Latvijas un Vācijas tiesu prakses, kā ar tiesību zinātnes līmeņos.

Reformatio in peus princips nozīmē, ka iestādei, pieņemot galīgo lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu, ir tiesības nodibināt nelabvēlīgākas tiesiskās sekas attiecībā uz administratīvā akta apstrīdētāju nekā apstrīdētajā administratīvajā aktā.

Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-88¹

Administratīvais process tika ierosināts pēc Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) iniciatīvas ar mērķi veikt nodokļu pārbaudi individuālajā uzņēmumā. 2002.gada 22.marta sākotnējā administratīvajā aktā tika noteikts nodokļa samaksas pienākums un soda nauda tādā pašā apmērā.² Ar VID Rīgas pilsētas Kurzemes rajona nodaļas 2000.gada 9.maija lēmumu apstrīdētais administratīvais akts atstāts negrozīts.³ Ar VID ģenerāldirektora 2000.gada 28.jūnija galīgo administratīvo aktu soda nauda uzlikta divkāršā apmērā.⁴ Pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa pieteicēja sūdzības noraidīja.

Augstākās tiesas Senāts spriedumā atzina atbildības priekšnoteikumus⁵, kuru veido nodokļa maksātāja pārkāpums.⁶ Senāts norādīja uz to, ka VID nav faktiski pamatojis galīgo lēmumu ar informāciju, kura apliecina pārkāpumu.⁷ Iztulkojot likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.pantu un 32.pantu, kas bija spēkā uz galīgā administratīvā akta izdošanas brīdi, Senāts secināja, ka VID ģenerāldirektora tiesības uzlikt lielāku soda naudu pamatojamas, vērtējot tiesiskuma un tiesiskās paļāvības principa kolīzijas risinājumu.⁸ Tiesa nonāca pie secinājuma, ka VID ģenerāldirektoram uz lietderības apsvērumu pamata ir tiesības noteikt lielāku soda naudu nekā apstrīdētajā administratīvajā aktā, neskatoties uz iesniegumā izteiktajiem iebildumiem.⁹

Senāts izvirzīja divas atziņas. Pirmkārt, apstrīdēta administratīvā akta adresāts nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tādā pašā apmērā kā neapstrīdēta vai neapstrīdama adresāta interesēm labvēlīga prettiesiska administratīvā akta adresāts, jo, apstrīdot administratīvo aktu, tā adresāts rada pamatu administratīvā akta nepastāvīgumam. Otrkārt, VID ģenerāldirektors, izskatot sūdzību, ir tiesīgs pieņemt bargāku lēmumu, atbilstošu spēkā esošajam likumam tiktāl, ciktāl tas ir tieši saistīts ar iepriekš izdoto lēmumu tā apstrīdētajā daļā.

Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā Nr.AA 59305/2¹⁰

Sākotnējā VID administratīvajā aktā komercsabiedrībai tika uzlikts pienākums papildus iemaksāt valsts budžetā pievienotās vērtības nodokli un soda naudu tādā pašā apmērā, kā arī tika palielināti zaudējumi uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzes samazināšanai. Lēmums pamatots ar VID veikto komercsabiedrības audita pārskatu. Minētais lēmums apstrīdēts augstākai iestādei, kura atstāja negrozītu pirmo sākotnējo administratīvo aktu. Tas apstrīdēts VID ģenerāldirektoram, kurš pieņēma galīgo administratīvo aktu lietā, uzliekot pienākumu nomaksāt valsts budžetā uzņēmuma ienākuma nodokli un soda naudu tādā pašā apmērā, kurš sākotnējos administratīvajos aktos netika uzlikts.