Soda noteikšanas principi: likums un prakse

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore

Krimināllikuma (turpmāk – KL) 1.panta otrā daļa noteic, ka atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzlikt kriminālsodu var ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu, savukārt atbilstoši šā panta trešajai daļai (tās 2005.gada 28.septembra redakcijā) likumā noteiktos gadījumos atzīt personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un noteikt tai sodu var arī prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.

Soda noteikšanas principi

Likumdevējs ir noformulējis noteikumus, kuri obligāti ņemami vērā, nosakot sodu katrā konkrētā gadījumā, un tie Krimināllikuma 46.pantā apzīmēti kā soda noteikšanas vispārīgie principi. Proti, saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta otro daļu tiesa, nosakot sodu, un prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, ņem vērā: 1) izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, 2) vainīgā personību un 3) atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Jāuzsver, ka šie faktori, kas raksturo noziedzīgo nodarījumu un vainīgā personību, mīkstina vai pastiprina atbildību, ir nodalāmi un izvērtējami patstāvīgi, nepieļaujot situāciju, ka tie tiek nepamatoti attiecināti uz kādu no minētajiem izvērtējuma priekšmetiem, piemēram, apstākļi, kas raksturo tikai personību, tiek atzīti par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, vai viens un tas pats apstāklis tiek ņemts vērā vairākkārt, tādējādi nepamatoti palielinot, kas gan mūsu tiesu praksei nav aktuāli, vai arī mīkstinot sodu.

Bez soda noteikšanas vispārīgajiem principiem Krimināllikumā ir ietverti arī speciālie soda noteikšanas principi jeb noteikumi, kas reglamentē, piemēram, vieglāka soda noteikšanu nekā likumā paredzētais sods (KL 49.pants), nosacītu notiesāšanu (KL 55.pants), un ir ņemami vērā, risinot tieši šos jautājumus.

Domāju, nekļūdīšos, apgalvodama, ka praktiski ikviena tiesas nolēmuma (prokurora priekšrakstus par sodu autore nav pētījusi, tāpēc šā raksta ietvaros par tiem netiks runāts) motīvu daļā, pamatojot konkrēta soda piemērošanu, atrodama norāde, ka, nosakot sodu, tiesa ņēmusi vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, līdz ar to apstiprinot, ka soda izvēles procesā ir ievērotas gan Krimināllikuma 46.panta, gan arī Kriminālprocesa likuma 527.panta prasības. Vēl tikai izvērtējams, kādā mērā tas atbilst likumdevēja gribai un cik bieži tā ir vienkārši formāla atsau­ce uz likumā noteikto. Taču vispirms, ņemot vērā, ka soda noteikšanas vispārīgie principi likumā tikai nosaukti, neatklājot to saturu un pazīmes, kas praksē tiek tulkotas visai plaši un atšķirīgi, būtu lietderīgi paraudzīties uz to no teorijas viedokļa, vienlaikus izmantojot arī prakses materiālus.

1. Noziedzīga nodarījuma raksturs

Un tā, nosakot sodu, jāņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums.

Komentējot KL 46.pantu, A. Niedre pamatoti norādījis, ka “noziedzīga nodarījuma raksturu nosaka apdraudētā objekta nozīmīgums, proti, kādas valstij, sabiedrībai, indivīdam piemītošas intereses tiek apdraudētas”.¹ Tas sasaucas ar U.Krastiņa pausto, ka no noziedzīgā nodarījuma apdraudētā objekta ir atkarīgs nodarījuma kaitīguma smagums, un, “jo nozīmīgāks ir noziedzīgā nodarījuma objekts, tas ir, ar Krimināllikumu aizsargātā interese, jo kaitīgāks ir attiecīgais noziedzīgais nodarījums.”² Noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe tiek, vismaz teorētiski, likta likumdevēja veidoto sankciju pamatā, atkarībā no kuru barguma (brīvības atņemšanas soda maksimālās robežas) un vainas formas noziedzīgi nodarījumi Krimināllikuma 7.panta ietvaros tiek sadalīti kriminālpārkāpumos un noziegumos, kas savukārt dalās mazāk smagos, smagos un sevišķi smagos noziegumos.

Tādējādi, pieņemot, ka apdraudētā interese ir precīzi konstatēta un noziedzīgais nodarījums pareizi kvalificēts, ievērojama KL 46.panta pirmajā daļā izvirzītā prasība – piespriest sodu tādā apmērā, kādu nosaka Krimināllikuma sevišķās daļas pants, kas paredz atbildību par izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

Taču savā vairākumā sevišķās daļas pantu sankcijas soda noteikšanas gadījumā pieļauj alternatīvu, norādot uz vairākiem iespējamiem soda veidiem, kā tas ir, piemēram, KL 177.