LL.M Kristīne Jarinovska, LU Juridiskās fakultātes doktorante

Kopš brīža, kad stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 75.panta trešā daļa, 76.panta otrā daļa un 77.panta pirmā daļa, proti, kopš 2004.gada 1.janvāra, ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Pa šo laiku valsts pārvaldē ir nostiprinājusies izpratne par to, kas ir valsts pārvaldes izdoti iekšējie normatīvie akti (turpmāk – iekšējie normatīvie akti), kāda ir to loma valsts pārvaldē un kādi – iekšējo normatīvo aktu izdošanas pamats un nosacījumi. Papildus iepriekš minētajam ir ne tikai izveidojusies, bet arī nostiprinājusies administratīvā prakse iekšējo normatīvo aktu izstrādē. Turklāt līdz ar izpratni par iekšējiem normatīvajiem aktiem ir izveidojusies un padziļinājusies izpratne par ārējiem normatīvajiem aktiem.

Šī raksta mērķis ir, pirmkārt, norādīt uz to, kas ir iekšējie normatīvie akti un kāda ir to loma valsts pārvaldē. Otrkārt, raksta mērķis ir arī ieskicēt labo administratīvo praksi iekšējo normatīvo aktu izstrādē. Visbeidzot, raksta mērķis ir arī norādīt uz to, kāda līdz šim bijusi iekšējo normatīvo aktu loma Latvijas tiesiskās sistēmas pilnveidē.

Ar jēdzienu “iekšējais normatīvais akts” apzīmē vienu no tiesību aktu jeb normatīvo aktu veidiem. Tas ir patstāvīgs tiesību akts, kas izdots nenoteikta skaita gadījumu vienveidīgai un vairākkārtīgai noregulēšanai¹ un kas, atšķirībā no ārējā normatīvā akta, ir saistošs tikai tām personām, kuras ir institucionāli padotas iekšējā normatīvā akta izdevējam. Izpratne par jēdziena “iekšējais normatīvais akts” saturu ir svarīga, lai zinātu, kā un kad iekšējais normatīvais akts pielietojams, kā arī kā tas ir jāizstrādā un jāizdod.

Iekšējais normatīvais akts ir viens no instrumentiem, kā organizēt valsts pārvaldi, lai tā spētu savā rīcībā nodrošināt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā minēto principu ievērošanu, kā arī citos tiesību avotos atrodamo attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei saistošo tiesību normu izpildi. Ar iekšēja normatīvā akta palīdzību valsts pārvaldē tiek iedibināta vienveidīga rīcība vienādos gadījumos. Līdz ar to tiek veicināta tiesiskā noteiktība valsts pārvaldē, kā arī valsts civildienesta neitralitāte lēmumu pieņemšanā. Tādēļ, izdodot, grozot vai atceļot iekšējos normatīvos aktus, valsts pārvaldes iestādes vadītājs uzņemas lielu atbildību, jo tieši no tā, kāds būs iekšējais normatīvais akts, ir atkarīgs arī tas, kā valsts pārvaldes iestāde darbosies.

Apsverot, vai un kāds izdodams iekšējais normatīvais akts, valsts pārvaldes iestādes vadītājam jāizvērtē vairāki apstākļi. Pirmkārt, ir jāanalizē pastāvošā administratīvā prakse valsts pārvaldes iestādē, lai konstatētu, vai tā nodrošina vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos, vai tā ir apmierinoša, vai pastāv nepieciešamība to uzlabot un normatīvi nostiprināt. Otrkārt, ir jāizvērtē, kuru jautājumu noregulēšana ir neatliekama un kuru jautājumu noregulēšana var gaidīt.