[1] Satversmē noteiktajām pamattiesībām bieži vien ir atšķirīgs liktenis popularitātes un piemērojamības ziņā. Vienas pamattiesības regulāri kļūst par tiesas spriedumu un zinātnieku pētījumu priekšmetu, tādējādi ļaujot nepieciešamības gadījumā rast plašu un autoritatīvu attiecīgās pamattiesības satura skaidrojumu. Savukārt citas pamattiesības, lai arī tās ietvertas Satversmē, ne tik bieži izpelnās ievērību.

[2] Viena no pamattiesībām, ar kurām tiesu prakse un zinātne ir saskārusies minimāli, ir Satversmes 90. pants – personas tiesības zināt savas tiesības. Kopš Satversmes 8. nodaļas spēkā stāšanās par šo pantu Satversmes tiesa ir izteikusies tikai vienā spriedumā, arī citu tiesu spriedumos Satversmes 90. pants minēts reti. Tomēr uzkrātā tiesu prakse ir pietiekama, lai mēģinātu pārdomāt šā Satversmes panta iespējamo tvērumu un tā piemērošanas iespējas.

Tiesības zināt savas tiesības

[3] Satversmes 90. pants Satversmes 8. nodaļas, kas noteic personas pamattiesības, sistēmā ir pirmā norma, kurā ietverta konkrēta pamattiesība.¹ Līdz ar to atbilstoši konstitucionālā likumdevēja ieskatam tiesības zināt savas tiesības ievada Satversmē noteikto pamattiesību izklāstu. Šim apstāklim uzmanību veltījusi arī Satversmes tiesa, Satversmes 90. panta satura analīzē uzsverot: "Šī konstitucionālā norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs."²

[4] Tiesības zināt savas tiesības neietilpst klasiskajā cilvēktiesību kanonā, proti, kā atsevišķa patstāvīga pamattiesība tā netiek formulēta nedz starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, nedz arī citu valstu konstitūcijās. Lielā mērā šādas pamattiesības formulējums ir Latvijas konstitucionālo tiesību īpatnība.