1. Ievads

2007. gadā Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar paziņojumu "Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana".¹ Šajā paziņojumā ir paredzēts:

"Eiropas Savienības pamatā ir tiesības, savu politiku tā īsteno ar tiesību aktiem, un tā pastāv, jo ievēro tiesiskumu. Cik lielā mērā tai izdosies sasniegt līgumos un tiesību aktos izvirzītos mērķus – tas ir atkarīgs no tā, cik efektīvi dalībvalstis piemēros Kopienas tiesību aktus. Tomēr likumiem tikai tādā gadījumā ir jēga, ja tos pareizi piemēro un ievieš. [..] Nespēja reaģēt uz šo izaicinājumu vājinās Eiropas Savienības pamatus. Ja tiesību aktus pareizi nepiemēro, pastāv risks, ka netiks sasniegti Eiropas politikas mērķi un līgumos garantētās brīvības varēs īstenot tikai daļēji. [..]"

Proti, bieži ir nācies dzirdēt apgalvojumu, ka ES mērķu īstenošanas veiksme lielā mērā ir atkarīga no pareizas un efektīvas Eiropas tiesību piemērošanas. Šī piemērošana notiek dažādos līmeņos. Tomēr galvenais un vissvarīgākais ir pats pirmais – valsts līmenis. Kvalitāte, ar kādu ES tiesības tiek transponētas valsts tiesību sistēmā, tas, kā valsts ierēdņi piemēro šīs tiesības, un tas, kā šīs tiesības interpretē valsts tiesas, ir indikatīvi pārbaudījumi, pēc kuru rezultātiem ES pilsoņiem veidojas viedoklis par Eiropas Savienību.

Šis raksts piedāvā lasītājam ieskatu ES tiesību piemērošanā Latvijā.² Tajā ir aplūkotas divas nozīmīgas tēmas: ES tiesību piemērošana Latvijas tiesās un Latvijas piedalīšanās tiesvedībā Eiropas Kopienu tiesā (EKT) Luksemburgā. Rakstā minēto judikatūru galvenokārt ir radījušas augstāko instanču tiesas, jo šo tiesu nolēmumi parasti ir vieglāk pieejami. Turklāt tās ir pēdējās instances tiesas, kuras rada paraugpraksi zemākajām tiesām. Ņemot vērā ierobežoto apjomu, šajā darbā nav aplūkots tas, kā citas valsts iestādes ievieš ES tiesības.

Šajā sakarā gan sevišķi interesanti būtu apskatīt, kā ES tiesības piemēro Konkurences padome.³ Piemēram, tiek ziņots, ka līdz šim nevar teikt, ka Konkurences padome aktīvi pieņemtu lēmumus, pamatojoties uz ES tiesību normām, lai gan, kā norāda daži autori, ES tiesību pārkāpumi ir skaidri redzami.⁴ Viens no tā ticamiem skaidrojumiem ir tas, ka (līdzīgi kā valsts atbalsta praksi pretēji ES tiesībām) "Latvija ir mazs tirgus, kurā atsevišķās ekonomikas nozarēs ir ļoti maz dalībnieku vai pat tikai viens liels dalībnieks, kurš, protams, saņem atbalstu, un neviens to nevar apstrīdēt".⁵ Taču padziļināta šīs prakses izpēte jāatstāj vēlākiem pētījumiem.⁶

Pirms šī raksta tēmas analīzes īsi aplūkots ES tiesību ieviešanas process Latvijā, kā arī dots īss skaidrojums par Latvijas tiesu sistēmu un starptautisko tiesību vietu Latvijas tiesību sistēmā.

2. ES tiesību ieviešana valsts tiesību aktos

Drīz pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā ⁷ Latvija izteica vēlmi pievienoties Eiropas Kopienu dalībvalstu saimei. To veicināja politiskās norises: krita Berlīnes mūris, Padomju Savienība piederēja pagātnei, Savienotās Valstis un Rietumeiropa ar sajūsmu uzņēma Centrālās un Austrumu Eiropas valstu (CAEV) apņēmību virzībā uz demokrātiju un tirgus ekonomiku.

CAEV pakāpeniskās tuvināšanās procesu ES noteica vairāki saistoši un nesaistoši instrumenti. Tomēr tikai ar Eiropas Asociācijas līgumiem ("Eiropas līgumi"),⁸ kas deviņdesmito gadu vidū tika parakstīti starp trim Eiropas Kopienām, katru to dalībvalsti, no vienas puses, un mērķtiecīgo ES dalībvalsti, no otras puses, ES oficiāli ir atzinusi šo valstu mērķi pievienoties ES un pēdējās gatavību pieņemt jaunus biedrus, tiklīdz ir izpildīti Kopenhāgenas pievienošanās kritēriji. Tieši Eiropas līgumi radīja iespējamiem kandidātiem pienākumu tuvināt savus tiesību aktus Kopienu acquis.

Tuvināšanas notika saskaņā ar valstu tuvināšanās plāniem Kopienu acquis (National Plan for the Approximation of Legislation with the Community acquis), turpretim abpusējas likumdošanas saskaņošanas komitejas rūpīgi pārraudzīja progresu.

Tagad, kad Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, tās tiešs pienākums ir piemērot ES tiesības un pielāgot savus tiesību aktus Savienības tiesību aktiem, tiklīdz Briselē tiek pieņemtas jaunas tiesību normas. Tieslietu ministrija ir koordinējošā un kontroles iestāde ES tiesību normu transponēšanai Latvijas tiesību aktos. Tieslietu ministrija ir izstrādājusi vairākas iniciatīvas ātrākam un kvalitatīvākam transponēšanas procesam.⁹

Apjoma ziņā ES tiesību normu transponēšanā Latvija ir viena no vadošajām valstīm visā ES: saskaņā ar datiem, ko EK ir publicējusi 2008. gada sākumā, Latvija ir ceturtā veiksmīgākā ES direktīvu ieviesēja.¹⁰ 2008. gada janvārī Tieslietu ministrija ziņoja, ka ir aizkavējusies (tikai) 22 direktīvu ieviešana Latvijas tiesību aktos.¹¹ Tomēr šāda drudžaina transponēšana bieži vien nozīmē sliktu kvalitāti – jaunpieņemtos tiesību aktos nereti tiek kritizēta tiesību normu daļēja ieviešana, nabadzīga valoda (sniedzot tikai pāris piemēru).

Ir pašsaprotami, ka pareiza ES tiesību normu ieviešana ir atkarīga gan no civildienesta darbiniekiem, gan no tiesnešiem, gan arī no tā, vai uz ES tiesību normām atsaucas advokāti. Jāpieņem, ka vairumā gadījumu valsts tiesas piemēro ES tiesību normas, kas jau ir transponētas valsts tiesību aktos un tikai izņēmuma gadījumos tiesnesis (vai tiesneša palīgs) veic aplūkojamās tiesību normas salīdzinošu analīzi attiecībā pret citām pieejamām valodu versijām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ES tiesību normu pareizas transponēšanas darbs ir tik būtisks.

3. ES tiesību piemērošana valsts tiesās

3.1. Ievada norādes

Kā jebkurā citā jaunajā ES dalībvalstī, arī Latvijā notika plaša tiesnešu apmācība ES tiesībās un ES jautājumos kopumā. Šī apmācība tika organizēta atbilstoši dažādām iniciatīvām un ar dažādu organizāciju palīdzību, piemēram, izmantojot EK instrumentu TAIEX, ¹² ar Latvijas Tiesnešu mācību centra,¹³ Valsts administrācijas skolas¹⁴ un Rīgas Juridiskās augstskolas Tālākizglītības centra¹⁵ palīdzību.