Šķīrējtiesas līguma nozīme

Šķīrējtiesas līgums, kas fiksē pušu gribu strīdu nodot izšķiršanai šķīrējtiesā, ir šķīrējtiesas jurisdikcijas pamats. Šķīrējtiesas jurisdikciju var noteikt arī konvencija, uz kuru pamatojoties persona var iesniegt prasību šķīrējtiesā izšķirt strīdu pret valsti, kaut arī pašai personai ar valsti nav tiešu līgumisku attiecību, atbilstoši kurām tā vienojusies strīdu nodot šķīrējtiesai. Tas ir pamats secinājumam, ka mēs ieejam tādā šķīrējtiesu ērā, kad šķīrējtiesas jurisdikcija pastāv arī bez līgumiskām attiecībām.³

Neraugoties uz izņēmumiem, šķīrējtiesas līgums tomēr ir pamats nodot strīdu izšķiršanai šķīrējtiesā, un, lai šķīrējtiesas rezultāts būtu derīgs, tas ir, spriedums būtu izpildāms, derīgam ir jābūt arī šķīrējtiesas līgumam.

Ievērojot šķīrējtiesas līguma būtisko nozīmi pušu strīdīgo attiecību noregulējuma kārtībā, lai atvieglotu šāda līguma pierādīšanu, gan nacionālajā, gan starptautiskajā šķīrējtiesas praksē vispāratzīts ir noteikums, ka nosacījumam par šķīrējtiesu ir jābūt rakstveidā.