2007. gada 18. oktobra lēmumā lietā Nr. SKK630/2007 Senāts, lemjot jautājumu par to, vai šādās lietās par apkrāptu var uzskatīt pirmo pircēju, norādīja: no objektīvās puses, mantas iegūšana krāpšanas ceļā izpaužas tādējādi, ka vainīgais apmāna cietušo, kura īpašumā vai valdījumā atrodas manta, un apmānītais, būdams maldināts, mantu vai arī tiesības uz mantu atdod labprātīgi. Konkrētajā lietā Senāts secināja, ka šādi apstākļi nav konstatēti.¹ Apsūdzība par otrā pircēja maldināšanu pirmstiesas procesā nebija celta, tāpēc tiesai nebija pamata lemt par atsavinātāja nodarījumu pret otro pircēju.

2008. gada 4. novembra lēmumā lietā Nr. SKK405/2008 analogā situācijā Senāts, vērtējot apsūdzētā darbības attiecībā uz pirmo pircēju, norādīja: no Krimināllikuma (KL) 177. panta dispozīcijas neizriet, ka cietušā mantiskās intereses var aizskart, vienīgi iedarbojoties tieši uz cietušā gribu. To var izdarīt pastarpināti, cietušajam par to nezinot, apzināti maldinot institūciju, no kuras lēmuma ir atkarīga darījuma oficiāla atzīšana par likumam atbilstošu.²

Atšķirībā no pirmās lietas otrajā lietā apsūdzība pirmstiesas procesā tika celta par krāpšanu gan pret pirmo pircēju, gan pret otro nekustamā īpašuma ieguvēju (līgumā saukts par apdāvināto, bet faktiski – pircējs). Senāts secināja, ka pabeigtas krāpšanas sastāvs konstatējams pret abiem.

Vērtējot abu krimināllietu faktiskos apstākļus, būtiski, pirmkārt, atzīmēt to, ka atsavinātāja darbības pret pirmo un otro pircēju ir vērtējamas atsevišķi. Raksta turpinājumā tiks pamatota tēze, ka minētajās krimināllietās ir konstatējama noziedzīgo nodarījumu ideālā kopība (KL 26. panta otrā daļa), proti, pārdevēja darbības, atkārtoti atsavinot nekustamo īpašumu, pastāvot iepriekš noslēgtam un abpusēji izpildītam pirkuma līgumam, attiecībā uz pirmo pircēju ir kvalificējamas kā piesavināšanās. Savukārt attiecībā uz otro pircēju, kurš paguvis pirmais ierakstīt zemesgrāmatā īpašuma tiesības, – krāpšanas mēģinājums.

Vai otrreizēja īpašuma atsavināšana uzskatāma par rīcību ar svešu mantu

Gan krāpšanas, gan piesavināšanās priekšmets ir sveša manta. Iztirzājamo lietu faktiskie apstākļi rada jautājumu, vai nekustamais īpašums, kas pēc pirmā pirkuma līguma noslēgšanas zemesgrāmatā joprojām ir ierakstīts uz pārdevēja vārda, uzskatāms par svešu mantu attiecībā uz pārdevēju? Uz šo jautājumu atbildot noliedzoši, jāsecina, ka otrreizēja atsavināšana attiecībā uz pirmo pircēju neveido nevienu no KL paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem pret īpašumu, jo atsavinātājs rīkojies ar sev piederošu, nevis svešu mantu.

Tas, vai manta ir uzskatāma par svešu attiecībā pret noteiktu tiesību subjektu, nosakāms, ievērojot Civillikuma (CL) noteikumus.³ Īpaši šis princips tika uzsvērts Latvijas Senāta 20. gs. 20.–30. gadu praksē, kad nolēmumos, vērtējot mantiskos noziegumus, īpaša uzmanība bija pievērsta tieši CL normu analīzei.⁴

Ja ievēro CL 994. pantu, kas noteic, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā, uz sākotnēji uzdoto jautājumu jāatbild noraidoši. Tomēr šāda atbilde ir priekšlaicīga.

Vairākos Senāta 20. gs. 20.–30. gadu nolēmumos ir uzsvērts, ka Baltijas vietējo civillikumu kopojuma 812. pants (tagad CL 994. panta pirmā daļa) izšķir vienīgi formālo jautājumu par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu tikai attiecībā uz trešajām personām. Immobils tiek atsavināts, no vienas puses, un iegūts, no otras puses, jau ar materiālo darījumu, nevis tikai ar koroborāciju, kas nodibina un piešķir pircējam vēl tikai lietiskas (īpašuma) tiesības attiecībā pret trešajām personām (Baltijas vietējo civillikumu kopojuma 3014., 3015. pants, tagad CL 1478., 1479. pants). Pārdevējs, noslēdzis pārdošanas-pirkšanas līgumu, ar to atsavina līguma priekšmetu, kas attiecībā pret pircēju vairs neskaitās par piederošu pie pārdevēja mantības; no otras puses, pircējs, nopērkot immobilu, to iegūst un pievieno savai mantībai, lai gan pirms koroborācijas viņš vēl neskaitās par lie­tisku īpašnieku attiecībā pret trešajām personām. Analogs viedoklis ir izteikts arī juridiskajā literatūrā.⁵

Ar šādu juridisku stāvokli izskaidrojami arī CL 2023. un 2025. panta noteikumi par to, ka pēc pirkuma noslēgšanas pēc vispārējā principa risks par lietas bojāeju pāriet uz pircēju pat tad, ja lieta viņam nav bijusi nodota, kā arī tas, ka no šī brīža pircējs dabū visas lietas augļus un vispār bauda visus ar to saistītos labumus; atsavinātājs, no kura mantas lieta izgājusi, par to, protams, nevar uzņemies risku, un viņam no šī brīža arī trūkst pamata iegūt lietas augļus un labumus.