Vērojot Latvijas vadošā liberālā laikraksta “Diena” sabrukumu, kāds padomju skolu izgājis kolēģis ieteica palasīt Vladimira Uļjanova (Ļeņina) sacerējumus – tur viss par preses brīvību kapitālismā esot pateikts. Lūk, proletariāta diktatora (pēc izglītības jurista) vārdi: buržuāziskā preses brīvība ir brīvība bagātniekiem pirkt un uzpirkt presi, bagātnieku brīvība apdzirdīt tautu ar buržuāzisko melu kandžu...

Darījums ar AS “Diena” apliecina tēzes pirmo pusi (preses pirkšana) – mediju uzņēmumus, tāpat kā visus citus kapitālisma apstākļos, brīvi pērk un pārdod. Tēzes otrās puses (tautas apdzirdīšana ar melu kandžu) patiesīgumu pierādīs (vai nepierādīs) laiks. Taču kopumā V. Uļjanova atziņa precīzi norāda uz preses biznesa divdabīgo situāciju: no vienas puses, mediji darbojas brīvajā tirgū, no otras puses, prece, ko tie piedāvā, ietekmē sabiedrisko domu, tātad šāds uzņēmums jāuztver citādi nekā saldējuma vai lūpukrāsas pārdevējs.

“Dienas” gadījums diemžēl nav unikāls. Drukātā prese visur pasaulē zaudē galveno savas neatkarības garantu – ieņēmumus no laikrakstu pārdošanas un reklāmas, bet mediju īpašnieki uzstājīgi prasa samazināt redakcionālās izmaksas, kas gandrīz vienmēr nozīmē arī kvalitatīvas žurnālistikas ierobežojumus.

Līdzīga drāma jau vairākus gadus risinās arī Vācijas galvaspilsētas laikrakstā “Berliner Zeitung”, kam nomainījušies jau vairāki finanšu investori, katrs ar savām iecerēm darba optimizācijā. Redakcija par savu neatkarību ir cīnījusies arī tiesā (diemžēl zaudējot), laikrakstu ar protestiem ir atbalstījušas arī žurnālistu arodbiedrības. Ja tā klājas presei Eiropas lielākajā demokrātijā – ko varam gribēt mēs?

Situācija no likuma viedokļa Latvijā šķiet principā sakārtota: vārda un preses brīvību Latvijā sargā gan Satversme, gan likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Šis likums cita starpā nosaka, ka tieši “redaktors (galvenais redaktors) atbild par masu informācijas līdzeklī publicējamo materiālu saturu” un žurnālistam ir tiesības “atteikties no materiāla sagatavošanas un publicēšanas, ja tas ir pretrunā ar viņa uzskatiem”. Taču šīs normas, dabiski, kļūst par deklaratīvām, līdzko īpašnieks pieņem lēmumu samazināt štatus vai konkrētu darbinieku algas. Iespējams, “Dienas” gadījums būtu izvērsies citādi, ja starp redakciju un (jau iepriekšējo) izdevēju būtu bijis noslēgts līgums par redakcionālo neatkarību avīzes satura veidošanā (ko pieļauj mūsu preses likums). Šādu līgumu pēc ilgas cīņas noslēdza jau minētajā “Berliner Zeitung”, un šāds kompetenču sadalījums darbojas arī Vācijas lielākajā laikrakstā “Süddeutsche Zeitung”, savukārt situācijā, kad reģionāla laikraksta “Mannheimer Morgen” īpašnieks gribēja redakcijas un izdevēja līgumu lauzt, tiesa to aizliedza.

Bezgala vāja ir arī Latvijas Žurnālistu savienība, kam vajadzētu aktīvi darboties gan preses brīvības aizstāvja, gan arodbiedrības lomā. Taču pamatproblēma, iespējams, ir mūsu sabiedrības gatavība no sava maka maksāt par preses brīvību.

Protams, cerība mirst pēdējā, tādēļ turēsim īkšķi, lai notikumi “Dienā” nenozīmētu preses brīvības norietu Latvijā un lai pārspīlēts būtu “The Economist” ziņojums, ka “vissatraucošākais krīzes simptoms ir valsts vadošā laikraksta “Diena” sabrukums [..] rīks, kas kādreiz bija kā pletne vietējiem tumšo darījumu veicējiem, tagad ir uzpirkts”.