1. Valsts uzdevums oficiāli publicēt un darīt ērti pieejamus visus normatīvos aktus

1.1. Valsts uzdevums ir oficiāli publicēt visus normatīvos aktus. Oficiāli nepublicēti normatīvi akti nav spēkā un līdz ar to nav piemērojami. Tas izriet no Satversmes 1. un 90. panta.

1.2. Valsts uzdevums ir oficiāli publicēt visus normatīvos aktus iedzīvotājiem saprotamā un viegli pieejamā veidā. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem jādara zināmi normatīvie akti konsolidētā veidā. Tas izriet no Satversmes 90. panta.

1.3. Klasisks publikācijas veids ir publikācija papīra formā (preses izdevums). To jebkurš var iegādāties un uzkrāt. Tā cena nedrīkst būt pārmērīgi augsta. Tādēļ to var un vajag dotēt no valsts līdzekļiem.

1.4. Papildus publikācijai papīra formā šodien daudziem – bet ne visiem – iedzīvotājiem ērti pieejama ir arī informācija par normatīvajiem aktiem internetā. Tādēļ ļoti vēlams, ka valsts sniedz iedzīvotājiem arī šo pakalpojumu (dara pieejamus normatīvos aktus un to konsolidētās versijas), it sevišķi ņemot vērā to, ka papildu izmaksas ir salīdzinoši nelielas.

1.5. Taču normatīvie akti, t. i., valsts tiesību sistēma, nevar tikt piedāvāti tikai interneta versijā, it sevišķi tādēļ, ka, kā to lieku reizi pierāda nesenais konfidenciālu datu noplūdes skandāls, šādas sistēmas nav absolūti drošas¹ – un valsts nevar atļauties pat uz īsu brīdi palikt bez savas tiesību sistēmas, ka no tiesību aktu jēgas un būtības izriet, ka valsts izdoti tiesību akti ir uzglabājami un darāmi pieejami lietotājam ķermeniskā formā (nevis, piemēram, mutvārdu formā vai viegli manipulējamu datorizdruku formā), kā arī tādēļ, ka internets ir pieejams tikai mazāk nekā pusei iedzīvotāju, un līdz ar to otrai pusei iedzīvotāju šī informācija nebūs pietiekoši vienkārši pieejama.

2. Valsts uzdevums nodrošināt tiesībskaidrojošo publikāciju izdošanu

2.1. Valsts uzdevums ir nodrošināt tiesību sistēmas funkcionēšanu valstī. Pie tā pieder tiesību normu sistēma un attiecīgās institūcijas, kas to piemēro – valsts pārvaldes iestādes un tiesas. Taču pie funkcionējošas tiesību sistēmas valstī pieder arī pietiekoši kvalificētas juridiskās izglītības un institucionalizēta tiesībskaidrojošu publikāciju nodrošināšana.

2.2. Tas savukārt prasa tiesību zinātnes pastāvēšanas nodrošināšanu. Tiesību zinātnes īpatnība ir tā, ka tā lielā mērā ir identiska ar tiesību praksi: ierēdņiem un tiesnešiem jāpieņem lēmumi atbilstoši zinātniskiem kritērijiem. Atbilstoši šiem kritērijiem viņu lēmumi tiek izvērtēti augstākās instancēs un tādā veidā atklātas un koriģētas kļūdas. Tas nozīmē, ka ar tiesību zinātni nodarbojas un to ikdienā lieto ne tikai tiesību zinātnieki kā pasniedzēji, bet vēl jo vairāk praktiķi – ierēdņi, tiesneši, prokurori.

2.3. Taču tiesību zinātnei jau preventīvi jāpēta un jārisina valstij aktuālas juridiskas problēmas, lai ievirzītu sekojošus valsts lēmumus un tiesu spriedumus juridiski korektā gultnē.

2.4. Tādā veidā pietiekoši attīstīta tiesību zinātne, kas praktiski nav atdalām no tiesību prakses, samazina kļūdaino valsts lēmumu un tiesu spriedumu procentu, un līdz ar to rada ietaupījumu valstij, samazinot zaudējumu atlīdzības izmaksas no budžeta līdzekļiem par pieļautajām kļūdām. Bez tam mazāks juridisku kļūdu procents vidējā laika posmā stiprina iedzīvotāju uzticību valstij.

2.5. Savukārt tiesību zinātne mūsdienās nevar pastāvēt bez stabiliem periodiskiem izdevumiem (juridiskiem žurnāliem), monogrāfijām un citām tiesībskaidrojošām publikācijām, kas nodrošina institucionalizētu un kvalificētu juridisku diskusiju.²

2.6. Tātad valsts uzdevumā nodrošināt iedzīvotājus ar vismaz minimāli funkcionējošu tiesību sistēmu ietilpst arī apakšuzdevums nodrošināt tiesību zinātnes kā valstiskas institūcijas pastāvēšanu, kas savukārt prasa nodrošināt stabilu periodisku izdevumu (juridisku žurnālu) un citu tiesībskaidrojošu publikāciju izdošanu.

2.7. Lai arī tiesību zinātnei valsts tiesību sistēmas funkcionēšanā ir stratēģiska nozīme, tomēr tā skaitliski aptver samērā nelielu cilvēku skaitu. Līdz ar to nelielā valstī kā Latvijā tiesībskaidrojošo publikāciju tirgus ir neliels. Tas nevar sevi pietiekoši stabili uzturēt, vismaz ne tādā apjomā, lai tiesību piemērotājiem – valsts pārvaldes ierēdņiem, tiesnešiem, prokuroriem –, kā arī studentiem par pieņemamu, ne pārāk augstu cenu tiktu piedāvāts pietiekošs periodisko un citu publikāciju klāsts.

2.8. Bez tam jāņem vērā, ka šie izdevumi tiesību piemērotājiem – valsts pārvaldes ierēdņiem, tiesnešiem, prokuroriem – nepieciešami viņu tiešo darba pienākumu (vismaz minimāli) kvalitatīvai veikšanai. Līdz ar to valsts nevar no viņiem prasīt, lai tie šīs publikācijas no saviem privātajiem līdzekļiem iegādājas par – nelielā tirgus dēļ – nesamērīgi augstām cenām. Tādēļ, ja šādi izdevumi tirgū mazās tirāžas dēļ tiks piedāvāti par pārmērīgi augstu cenu, tad šis valsts uzdevums netiks nodrošināts.

2.9. Tātad valstij, lai nodrošinātu tiesību sistēmas funkcionēšanu, cita starpā, ir jādotē periodisko juridisko izdevumu (juridisko žurnālu) un citu tiesībskaidrojošo publikāciju izdošana.

2.10. Kādā veidā valsts šo savu uzdevumu pilda, ir valsts ziņā. Tā var ar dotāciju palīdzību uzturēt savus juridiskos izdevumus³ un/vai dotēt privāti vai nevalstiskā sektora organizētus izdevumus. Taupības nolūkos valsts dotācijām nevajadzētu radīt privātu peļņu. Valsts var arī pati izvēlēties dotāciju avotus – tiešus maksājumus no valsts budžeta, iezīmētus nodokļus, šķērsfinansējumu no citiem valsts ienākumiem vai citus. Būtiski ir vienīgi tas, ka valsts dotē šos izdevumus.

2.11. Atjaunotā Latvijas valsts šo savu uzdevumu patlaban pilda, ar šķērsdotāciju palīdzību dotējot savus izdevumus "Latvijas Vēstnesis" un "Jurista Vārds", kas nodrošina gan normatīvo aktu oficiālu publikāciju, gan tiesību piemērotājiem un iedzīvotājiem brīvi un ērti pieejamas normatīvo aktu konsolidētas versijas, gan citu oficiālu informāciju, gan tiesību piemērotājiem nepieciešamās aktuālās tiesības skaidrojošos rakstus. Nelielā – diemžēl absolūti nepietiekošā – daudzumā tiek izdotas arī monogrāfijas un citas tiesībskaidrojošas publikācijas. Visumā tomēr varētu uzskatīt, ka līdz šim valsts šo savu uzdevumu – tiesa, minimālā apjomā – pilda. Tomēr būtu jādomā par to, lai nākotnē šis apjoms paplašinātos, tādā veidā uzlabojot visas tiesību sistēmas funkcionēšanu.

2.12. Jāatgādina, ka ne starp periodiskiem, ne neperiodiskiem tiesībskaidrojošiem izdevumiem nepastāv konkurence, jo katrs pētījums vai skaidrojums attiecas uz savu problēmu vai šīs problēmas apgaismošanu no cita skatupunkta. Tādēļ valsts dotācijas saviem juridiskiem izdevumiem nekādā ziņā nenozīmē, ka tiek traucēta privātu juridisku izdevumu izdošana. Privātu tiesībskaidrojošu izdevumu izdošanu drīzāk traucē mazais tirgus apjoms, nevis valsts dotācijas saviem juridiskiem izdevumiem.⁴

3. Secinājums

Līdz ar to būtu vēlams, neraugoties uz stingro taupības režīmu, arī turpmāk nodrošināt šī valsts uzdevuma izpildi, turpinot un mērenā apjomā palielinot valsts dotācijas ar mērķi iedzīvotājiem (kā līdz šim) bez maksas vai par ļoti minimālu samaksu darīt pieejamas normatīvo aktu konsolidētās versijas, kā arī nodrošināt stabilu periodisko tiesībzinātnisko publikāciju (juridisko žurnālu) un citu tiesībskaidrojošu izdevumu izdošanu, darot tos cenas ziņā pieejamus visiem tiesību piemērotājiem (valsts pārvaldes ierēdņiem, tiesnešiem, prokuroriem) un tiesību studentiem, gan arī visiem iedzīvotājiem.

Tiesības nav luksuss, tām jābūt pieejamām visiem, un, jo pieejamākas tās būs, jo vairāk budžeta un personāla resursus valsts ietaupīs, samazinot kļūdainu lēmumu un spriedumu procentu.

Egils Levits,
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs
2010. gada 19. martā

¹ Šī iemesla dēļ Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, piemēram, aizliedza vēlēšanās izmantot datorus – elektroniskās balsošanas mašīnas, sk. 3.3.2009. spriedumu lietās Nr. 2-BvC-3/07 un 2-BvC-4/07. Demokrātija un tiesības nevar tikt pakļautas tehnisku manipulāciju riskam.

² Šodien tiesību zinātne vairs nevar pastāvēt kā viduslaikos Eiropā, arī Latvijas teritorijā, mutvārdu folkloras formā.

³ Piemēram, pirmskara periodā valsts izdeva savu juridisku žurnālu – "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis". Tas nepārtraukti iznāca kopš dibināšanas 1920. gadā līdz pat valsts okupācijai 1940. gadā. Tas bija galvenais Latvijas tiesību zinātnes periodiskais izdevums, kuru savā praksē izmantoja ierēdņi, tiesneši, prokurori.

⁴ Tiesību zinātnes – un plašāk visu sabiedrisko zinātņu – specifika ir tā, ka tur nepastāv tirgus konkurence, kā piemēram, starp zīmuļu vai zivju konservu ražotājiem. Katra tiesībzinātniska publikācija (kā jebkurš cits "garīgs produkts") ir individuāla; tā vai nu tiek, vai netiek publicēta, bet lietotājs neizvēlas starp divām publikācijām, vadoties no tā, kura ir lētāka. Tāpat, piemēram, ja valsts kādreiz dotētu, latviešu literatūras izdošanu, tas nenozīmētu, ka tas nelabvēlīgi iespaidotu tulkotās literatūras izdošanu. Valsts dotācijas šādu specifisku "garīgu produktu" izplatīšanas un pieejamības veicināšanai ir pieļaujamas un nepieciešamas, ja pastāv attiecīga sabiedrības vajadzība. Tirgus apsvērumi šeit nav būtiski. Jāatzīmē, ka Eiropā tirgus fetišizācija, kas uzplauka pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma, šodien sabiedrības uzskatu attīstībā jau ir noiets posms.