Šogad gana populāri kļuvuši ierosinājumi ievēlēt jaunu Satversmes sapulci. Šīs idejas aizstāvji uzskata, ka Latvijas valsts iekārta un tās Satversme ir bankrotējusi un nepieciešams fundamentāls valstiskuma restarts. Jauna konstitūcija, jaunas valstiskuma vērtības, jauna valsts. Tas viss esot nepieciešams, bet šīs konstitucionālās sistēmas ietvaros to neesot iespējams panākt. Tādēļ rīkojamas jaunas Satversmes sapulces vēlēšanas.

Jaunas Satversmes sapulces ideja savā ziņā ir ērti lietojama un parocīga – tās aizstāvjiem nav jāpiedāvā nekādi risinājumi vai uzlabojumi. Viņi ir tikai par to, lai tautas vēlēti ārkārtas priekšstāvji brīvi lemtu par valsts nākotni. Jebkura cita valstiskuma reforma, kas tiktu veikta esošās Satversmes ietvaros, prasītu no viņiem konkrētus piedāvājumus un raisītu argumentētas diskusijas par šīm receptēm.

Jaunas Satversmes sapulces idejas piekritējiem vajadzētu atminēties komplicētos politiskos procesos bijušās Krievijas impērijas teritorijā pēc carisma gāšanas. Šajā laikā Satversmes sapulces ideja bija kā neapstrīdama aksioma. Jebkuru jautājumu varēja lemt tikai Satversmes sapulce. Dažādu politisko partiju pārstāvji savam elektorātam nesolīja aktuālo jautājumu risinājumus, bet tikai mistisko sapni – sanāks Satversmes sapulce un taisnīgi izlems visus sasāpējušos jautājumus.

To solīja Krievijas pagaidu valdības kadeti un Kerenskis, to solīja admirālis Kolčaks un citi “baltās Krievijas” ideologi. Tikai Krievijas iedzīvotāji negribēja gaidīt līdz Satversmes sapulces laikam. Lielinieki un Ļeņins solīja visu uzreiz. Mieru karavīriem, zemi zemniekiem, nacionālo pašnoteikšanos mazākumtautībām. Un pāri visam – padomju varu.

Diemžēl Satversmes sapulces ideja nebija kārdinošāka un pievilcīgāka par ilgām pēc atbildīgas šodienas politikas vai vismaz tūlītējiem populistiskiem solījumiem. Satversmes sapulces idejas aizstāvji zaudēja Ļeņinam. Šis zaudējums noteica ne vien Krievijas, bet arī Eiropas un visas pasaules vēsturi uz daudzām desmitgadēm.

Arī jaunajās republikās, kas veidojās uz Krievijas impērijas gruvešiem, valstiskuma pamatā bija Satversmes sapulces ideja. It visur tika sasaukti šāda tipa parlamenti, lai izstrādātu konstitūciju un izlemtu valsts dzīves fundamentālos jautājumus. Lai arī šajās valstīs nācās cīnīties ar lielinieku tūlītējas laimes mirāžu, Satversmes sapulces politiķiem jau bija konkrēts piedāvājums pilsoņiem – neatkarīga valsts. Un tas ļāva Satversmes sapulcēm izdoties Polijā, Somijā, Baltijas valstīs.

Tomēr kopumā Satversmes sapulces idejā ir kaut kas no mums tik tuvā “laimes lāča” fenomena. Apzinoties pastāvošās problēmas, netiek meklēti to risinājumi un netiek piedāvāti uzlabojumi. Tā vietā tiek izvirzīta ideja, ka jāievēlē Satversmes sapulce, tā sanāks un uzreiz visas problēmas tiks atrisinātas.