Kāda sakritība: Rīgas kinoteātros sāk rādīt “Robinu Hudu” un policija notver Latvijas jaunlaiku varoni Neo. Tā vietā, lai līksmotu par noziedznieka atklāšanu, sabiedrība ir sašutusi: Latvijas Radio ēteru piepilda klausītāju zvani ar aicinājumu piešķirt Neo Triju Zvaigžņu ordeni, sociālie tīkli “vārās”, cilvēki dodas ielās, lai aizstāvētu Neo un nakts melnumā “izkratīto” žurnālisti Ilzi Naglu.

Parasti pirms konkrēta tiesiskā regulējuma “sastindzināšanas” jeb nofiksēšanas tiesību normas veidā sabiedrībā rodas attiecīga vajadzība jeb priekšstats par šāda regulējuma nepieciešamību. Tā, piemēram, ja vairākums ir pret rokas nociršanu zagļiem vai dekapitāciju, likumdevējs agrāk vai vēlāk ir spiests sekot šim noskaņojumam, ieviešot citus soda veidus.

Līdzīgi ir atgadījies ar Neo un mūsu Saeimu. Ceturtās atmodas tautas atbrīvošanas kareivis, pats būdams programmētājs, (nejauši) atradis veidu, kā piekļūt nevīžīgi uztaisītas (un hiperdārgas) VID datubāzes informācijai, padalījās šajā atradumā ar sabiedrību un ļāva uzzināt, cik neticami trekni dzīvojusi valsts pārvalde, nekontrolētos apstākļos pati sev maksādama algas no valsts budžeta, un cik negribīgi tā no šīs komfortablās situācijas atvadās.

Savukārt tiesību aizsardzības iestādes rīkojas atbilstoši šā brīža normatīvajam regulējumam un dzen Neo pēdas, līdz Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks beidzot rokā gan.

Taču – ak vai! Pa šo laiku likumdevējs ir sajutis sabiedrības leģitīmo prasību – tiesības zināt, kā tiek izlietots kopīgā (un visai plānā) maciņa saturs, un 13. maijā trešajā lasījumā pieņem grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, nosakot, ka “iestādes amatpersonām izmaksāto atalgojumu katru mēnesi publicē iestādes mājaslapā internetā, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un izmaksātā atalgojuma summu, ja likums nenosaka citādi”. Iznāk, ka Neo sabiedrības vajadzību pēc jauna tiesiska regulējuma vienkārši ir sajutis ātrāk par parlamentu un pilsoniski aktīvi rīkojies. Varbūt kriminālvajāšanas vietā viņu vajadzētu rekrutēt par padomdevēju likumdošanas procesā? Kaut gan ļoti ticams, ka viņš pats kļūs par šī procesa virzītāju, jo partiju cīņa par Neo vārdu savā vēlēšanu sarakstā jau ir sākusies.

Savukārt otru šīs epopejas aspektu – žurnālistes I. Naglas dzīvokļa kratīšanu – mans kolēģis raksturoja pavisam konkrēti: Mārtiņa Lāča un Jēkaba Petersa (abi Dzeržinska līdzgaitnieki) metodes latviskajā mentalitātē joprojām dzīvas. Ja žurnālistei savas tiesības neizdosies aizstāvēt Latvijas tiesu sistēmas ietvaros, ļoti ticams, ka mūs gaida apkaunojošs zaudējums Eiropas Cilvēktiesību tiesā par vārda un preses brīvības pārkāpumiem.