Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara sabrukušo impēriju vietā viena pēc otras veidojas jaunas valstis. Visas šīs valstis tapa gandrīz pēc viena klona – nacionāla valsts, parlamentārisms, vāja izpildvara, ierobežotas tiesu varas iespējas uzraudzīt likumdevēja rīcību. Austrumeiropā dominēja viedoklis, ka pietiek ar konstitūcijas izstrādāšanu un tautas suverenitātes nostiprināšanu. Tauta vienkārši nevar ievēlēt sliktus tautas priekšstāvjus, kuriem nerūpētu kopējais labums. Vēlēšanās uzvaru gūšot tikai labākie kandidāti, un viņu pieņemtie likumi vislabāk ļaus īstenot tautas cerības un ilgas.

Diemžēl realitāte izrādījās krietni atšķirīga. Gandrīz tūlīt pēc fundamentālo konstitucionālo aktu pieņemšanas Austrumeiropā sākās izmisīga alternatīvu meklēšana parlamentārismam ar visiem tā blakusefektiem. Musolīni fašistu valsts kalpoja kā reāls paraugs citai valstiskuma attīstības iespējai. Un gandrīz sinhroni Austrumeiropā cits pēc cita notika valsts apvērsumi, lai izvēlētos autoritāru valsts pārvaldes formu.

Autoritārie režīmi Austrumeiropā iezīmēja zināmu alternatīvu parlamentārismam. Diemžēl lielākā daļa no šiem režīmiem nepastāvēja tik ilgi, lai tiktu uzkrāts pietiekams secinājumu klāsts mūsdienām. Tāpat jāatzīst, ka Musolīni un Hitlera režīmu pieredze uz daudziem gadu desmitiem kompromitēja autoritārisma fenomenu Austrumeiropā. Lai gan – Austrumeiropas autoritārisms ir bijis pietiekami interesants konstitucionālo tiesību attīstības jomā un varētu sniegt noderīgas pārdomu stundas politisko procesu mīļotājiem.

Autoritārie režīmi Austrumeiropā, bieži vien saglabājot parlamentu pilnvaras, meklēja to ierobežošanas ceļus. Igaunijā tika ieviesta tieslietu kanclera institūcija, kas ar zināmām korekcijām funkcionē vēl mūsdienās. Lietuvā pilsoņu kopumam piešķīra plašas tiesības piedalīties tautas nobalsošanās un likumu ierosināšanā. Savukārt Polijā strikti norobežoja likumdošanas varas un izpildvaras kompetenci, kas sanācijas režīmam bieži vien sagādāja būtiskas problēmas komunikācijā ar parlamentu.

Austrumeiropas autoritārisma pieredze ir ietekmējusi konstitucionālās tiesības. Francijas V Republikas konstitūcijas autori pusprezidentālisma sistēmas konstrukcijā idejas smēla no Polijas 1935. gada konstitūcijas. Savukārt aizsargāties spējīgas demokrātijas (militant democracy) koncepcija kā vienu no pozitīvajiem piemēriem analizēja Petsa režīmu Igaunijā.