Latvijas konstitucionālo tiesību teorijā konstitucionālās justīcijas idejas tēvu loma atvēlēta Paulam Šīmanam un Helmutam Štegmanam. P. Šīmans 1930. gadā publicētajā rakstā aicināja Latvijas valsts iekārtas funkcionēšanas defektus mazināt, izveidojot speciālu tiesu – Valsts tiesu, kura pārbaudītu likumu atbilstību Satversmei. Savukārt H. Štegmans, būdams Saeimas deputāts, 1934. gadā attiecīgo ideju formulēja kā priekšlikumu Satversmes grozījumiem.

Tomēr konstitucionālās justīcijas izveidošana starpkaru Latvijā bija aktuāla krietni pirms šīm trīsdesmito gadu iniciatīvām. Jau 1923. gadā Rīgas Juristu biedrības sēdē vairākums klātesošo juristu atzina, ka Latvijas Senāts var skaidrot Satversmes normas, par kuru tvērumu praksē nav vienprātības. Attiecīgo ideju izteica Balduins fon Disterlo, īpaši uzsverot nepieciešamību neskaidrus konstitucionālo tiesību jautājumus izlemt nevis politiski, bet juridiski – augstākajā tiesu instancē.

B. fon Disterlo ideju atbalstīja arī ievērojamais latviešu konstitucionālo tiesību praktiķis Arveds Bergs. Viņam nebija šaubu, ka Satversmes jautājumi ir tiesu izlemšanas jomā un Latvijas Senāts var īstenot arī konstitucionālās justīcijas funkcijas. Saeimas debatēs 1928. gadā viņš nepārprotami uzsvēra: “Mūsu Satversmi tulko Senāts. Tā ir autentiska tulkošana, un mums ar to jāapmierinās, jo Senāts ir vienīgais mūsu likumu autentiskais tulkotājs. [..] Kā Senāts iztulkojis, kā jāsaprot mūsu Satversme, tādā garā un tādā saturā tā ir saistoša visām mūsu iestādēm.”

Tāpat arī A. Bergs izvērtējis Latvijas Senāta sniegto Satversmes skaidrojumu juridisko rangu. Saviem kolēģiem parlamentā viņš teica: “Mums nevar būt citu domu, kā tikai tāda, ka Senāts ir likuma tulkotājs, un Senāta tulkojumiem mums ir jāpadodas. Var teikt, ka mūsu Satversme ir tas, kas ir rakstīts, plus tas, kā Senāts to iztulkojis. Runājot paradoksi, varētu teikt, ka Senāta paskaidrojumi ir Satversmes sastāvdaļa.”

Mūsdienās A. Berga aizstāvētās idejas attiecībā uz konstitucionālās tiesas nolēmumiem ir akceptētas kā aksiomas. Gan tas, ka demokrātiskā tiesiskā valstī funkcionējošo konstitūciju veido ne tik daudz konstitucionālā likumdevēja formulētie konstitūcijas panti, cik konstitucionālās tiesas judikatūra. Gan arī tas, ka konstitūciju nevar piemērot pretēji konstitucionālās tiesas lemtajam.