1. ES ārējā kompetence atbilstoši tiesību avotiem

ES ārējā kompetence izriet no ES primārajiem tiesību avotiem – dibināšanas līgumiem. Milzīga loma šīs kompetences robežu noteikšanā ir bijusi arī Eiropas Savienības Tiesas⁴ (turpmāk tekstā – Tiesa) judikatūrai: var pat apgalvot, ka šīs kompetences pamats vairāk ir judikatūra nekā dibināšanas līgumi.⁵ Tālāk aplūkots ārējās kompetences regulējums primārajos tiesību avotos – gan pašlaik spēkā esošajos dibināšanas līgumos, gan arī to redakcijā pirms Lisabonas līguma grozījumiem, ievērojot šo tiesību aktu interpretāciju Tiesas judikatūrā – Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (turpmāk tekstā – EKL) un Līgumā par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – ESL).

1.1. Ārējā kompetence EKL un ESL

EKL 281. pants noteica, ka "Kopiena ir tiesību subjekts". EKL 282. pants precizēja: "Visās dalībvalstīs Kopienai ir visplašākā tiesībspēja un rīcībspēja, ko šo valstu tiesību akti piešķir juridiskām personām." Kopienas kā juridiskas personas pastāvēšanu nostiprināja Tiesa nozīmīgajā Costa/ENEL lietā.⁶

Taču EKL nav normu, kas tieši apstiprinātu Kopienas tiesības stāties starptautiskās attiecībās ar trešajām valstīm, ieskaitot starptautisku līgumu noslēgšanu. Šāda norma ir iekļauta vienā no citiem Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem – Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 101. pantā.

Tomēr Tiesa jau agrīnajā AETR lietā secināja, ka no EKL 281. pantā paredzētās Kopienas juridiskās personības izriet fakts, ka "ārējās attiecībās Kopiena ir spējīga nodibināt līgumiskas saistības ar trešajām valstīm attiecībā uz visām tām jomām, kas noteiktas Līguma [EKL] pirmajā daļā".⁷ Tiesa uzskatīja, ka EKL 281. panta norāde uz Kopienu kā tiesību subjektu (juridiska persona) noteikti ietver atziņu, ka Kopienai ir tiesības rīkoties ārēji attiecībā uz Kopienas kompetencē ietilpstošajām jomām. Tiesa tomēr nošķīra plašāku jēdzienu "ir spējīga" no šaurāka jēdziena "ir tiesības jeb ir kompetence" attiecībā uz starptautisko līgumu slēgšanu. Spēja noslēgt starptautiskus līgumus tikai nozīmē, ka Kopienai ir potenciāls rīkoties ārējo attiecību jomā, taču tiesiskais pamats (kompetence) jāatrod konkrētā dibināšanas līgumu normā, kas Kopienai piešķir tiesības rīkoties attiecīgā nozarē.⁸

Savukārt ESL expressis verbis neparedz, ka Savienība ir tiesību subjekts (juridiska persona). Kad tika parakstīts 1992. gada Māstrihtas līgums, vairākas dalībvalstis esot tieši pieprasījušas, ka Savienībai nevajadzētu piešķir juridiskas personas statusu.⁹ Attiecībā uz ESL nav arī tādas skaidrojošas Tiesas judikatūras kā AETR lieta attiecībā uz EKL 281. pantu. Tomēr Savienības tiesības noslēgt starptautiskus līgumus var secināt no ESL 24. panta, kas tika pievienots, noslēdzot 1997. gada Amsterdamas līgumu (grozīts ar 2001. gada Nicas līgumu), un kas atļauj, īstenojot kopējo ārējo un drošības politikas pīlāru vai tieslietu un iekšlietu pīlāru, slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām.

Šīs tiesības apstiprinājusi arī valstu prakse: atbilstoši ESL 24. pantam ir noslēgti daudzi starptautiski līgumi, kuru puse ir Savienība. Piemēram, pamatojoties uz ESL 24. pantu, 2001. gadā Savienība noslēdza starptautisku līgumu ar Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku.¹⁰ Neviena no ES dalībvalstīm nav protestējusi, ka Savienības noslēgtos līgumos uz ESL 24. panta pamata īstenībā vajadzēja slēgt kādai no dalībvalstīm atsevišķi vai kopā.¹¹ Tātad ES dalībvalstu un citu valstu prakse ir apstiprinājusi, ka Savienībai bija ārēja kompetence, no kuras izriet arī tiesībsubjektība jeb juridiskā personība.¹²

1.2. Ārējā kompetence saskaņā ar Lisabonas līgumu

Lisabonas līgums¹³ stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Kā atzinusi Satversmes tiesa, ar Lisabonas līgumu netiek radīts konceptuāli jauns tiesību subjekts, bet tiek tikai grozīti un precizēti esošie līgumi.¹⁴ Ar Lisabonas līguma grozījumiem tiek izbeigta mulsinošā atšķirība starp Savienību un Kopienu (kā arī Kopienām), tiek atcelta pīlāru sistēma un ieviesta viena ES.

Lisabonas līguma grozījumu rezultātā ES paredzēta expressis verbis ārējā kompetence. Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – LES) 8. panta 2. punkts nosaka, ka ES var noslēgt nolīgumus ar citām valstīm. Turklāt LES 2. nodaļa paredzēta Īpašiem noteikumiem par kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Šajā nodaļā iekļautais 37. pants paredz, ka ES var noslēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām dalībvalstīm vai starptautiskām organizācijām tajās jomās, uz kurām attiecas šī nodaļa.