Tikai studentiem dotos kāzusos kāds praksē noticis gadījums ir vienkāršots, uzsverot vienu, divus risināmos jautājumus. Tiesu praksē šāda vienkāršošana nenotiek, kaut arī jāizceļ mezglu punkti. Kā liecina profesora Jāņa Rozenfelda plašā spriedumu kolekcija lietās par tādu īpašumu atsavināšanu, kurā pirmais darījums atzīstams par spēkā neesošu (Tiesu prakse lietu tiesību jomā // Jurista Vārds, 26.10.2010., Nr. 43), stabila judikatūra vēl nav izveidojusies. Tas izskaidrojams gan ar teorētiskām neskaidrībām, gan Civillikuma dažādās nodaļās izvietoto normu pretrunām un atšķirīgu iztulkošanu, neizslēdzot arī kādu tiesas kļūdu. Pēc pamatīgā teorētiskā ievada, ko "Jurista Vārdā" devis profesors J. Rozenfelds, apskatīsim principu un argumentu sadursmes četrās konkrētās lietās, kurās spriedumus 2008.–2010. gadā taisījis Augstākās tiesas Senāts, iezīmējot judikatūras attīstības virzienus.
Vai nepareizi likumi liedz atgūt prettiesiski privatizēto?
Trīs no četrām apskatītajām lietām saistītas ar privatizāciju, kas nu jau lielos vilcienos pabeigta. Taču arī ārpus privatizācijas paliek iespējas kaut ko no valsts vai pašvaldības mantas atdot "par sviestmaizi", kam vēlāk seko pūles novērst nelikumības. ("Principiālā shēma" šajās lietās attēlota pirmajā shēmā).
Ceturtajā lietā privatizētu dzīvokli bija pārdevis noslepkavota īpašnieka viltus pilnvarnieks, kurš vēlāk notiesāts, bet pirms tam jau pārdevis dzīvokli tālāk un sekojuši vēl trīs pirkuma līgumi. Par šo lietu runāsim atsevišķi vēlāk.
Trijos pirmajos gadījumos prasību cēlis prokurors attiecīgi pašvaldības vai valsts interesēs, ceturtajā – noslepkavotā īpašnieka mantiniece.
Izlasot prasības pieteikumus trīs lietās, pirmā doma ir, ka aizskartas pašvaldības vai valsts īpašuma tiesības, kas tāpat kā privātais īpašums ir svētas, pēc sabiedriskās nozīmības pat svētākas par fiziskas personas privāto īpašumu. Un tātad, ja Latvija grib būt tiesiska valsts, šī netaisnība jānovērš. Kā? Protams, atdodot atpakaļ zaudēto īpašumu! To būtu viegli izdarīt, ja dzīvoklis, māja, zeme vēl atrastos pie prettiesiskā (pirmā) ieguvēja. Taču īpašuma objekti jau aizgājuši apgrozībā, pārdoti tālāk vēl vienu, divas, trīs reizes. Un prasības pieteikumos lūgts atzīt par spēkā neesošiem visus šādus pirkuma līgumus.1
Pirmajā lietā prokuratūras 2005. gadā celtajā prasībā norādīts, ka 1998. gada 15. decembrī atbildētāja Inese T. (pirms laulībām Inese B.) bez tiesiska pamata reģistrēta kā persona, kura ir tiesīga saņemt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Inese nav likuma "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā" 6. pantā minētā persona, tai jau bija dzīvojamā platība 41,3 m2. Tomēr Jūrmalas pilsētas dome 2002. gadā nolēma (vēlāk strīdā tiek izcelta domes iniciatīva) noslēgt īres līgumu ar Inesi B. un tāds arī noslēgts. Turpinājumā Inese T. izmantoja privatizācijas iespēju un 2003. gadā ar privatizācijas komisiju noslēdza pirkuma līgumu par dzīvokļa īpašumu 87,2 m2 platībā. Ineses T. īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu nostiprinātas zemesgrāmatā. Pēc tam dzīvoklis pārdots Sintijai Š. par Ls 11 000, savukārt tikai mēnesi vēlāk Sintija Š. ar Armandu T. noslēdza hipotēkas līgumu, kurā norādīts, ka nekustamā īpašuma vērtība ir Ls 50 000.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.