2011. gada 1. februāra "Jurista Vārdā" Nr. 5(652) tika publicēts divu autoru – A. Pešudova un V. Vitovska – raksts "Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas problēmas".² Minētā publikācija acīmredzot tapusi kā asa atbilde uz Augstākās tiesas (turpmāk – AT) 2010. gada tiesu prakses apkopojumu "Tiesu prakse saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanā".³

Šis raksts laikam neatstāja vienaldzīgu nevienu tā lasītāju, tostarp arī mani. Kādēļ? No vienas puses, mēs šeit redzam patiesi ekstrēmu piemēru, kā jurists nedrīkst spriest un argumentēt. Mēs redzam, cik groteskās formās dažkārt var izpausties tiesību formālisms, it īpaši ja tas ir iesēts mūsu sabiedrībā valdošās kolektīvās anomijas augsnē. Mēs redzam, cik tālu var aiziet tiesiska un ētiska nihilisma pārņemts kreditors, lai par katru cenu apmierinātu savu alkatību. No otras puses, aplūkojamajam rakstam ir arī zināma pozitīva vērtība: tas ir šokējis, bet arī izraisījis polemiku.

Šajā nelielajā replikā īsi pakavēšos tikai pie dažiem juridiskajiem aspektiem, kas minēti abu autoru rakstā. Runa būs par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas tiesiskā institūta būtības pašiem pamatiem (1) un par parādnieka brīdināšanas nozīmi šajā procesā (2).