Ikdienā daudz tiek runāts par demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Pēdējā laikā aktuāli kļuvuši sociāli atbildīgas valsts standarti. Bet līdz šim ēnā palicis proklamēšanas akta un Satversmes 1. panta kategoriskais nosacījums, ka šī valsts ir republika.

Modernajās valsts teorijās patiešām republikas principam vairs nav tās principiālās nozīmes kā aizvadītajos gadsimtos. Kādreiz izvēlei par labu republikai bija daudz fundamentālāka nozīme. Pietiek atcerēties Francijas revolūcijas klasiķus vai Federālista piezīmju tēzes. Piemēram, kopš Francijas III republikas laikiem konstitucionāli aizliegts grozīt šīs valsts republikānisko valdīšanas formu.

Šķiet, ar republikas principiem būtu gana vienkārši. Dažas elementāras prasības: lai valsts amatpersonas amatus iegūtu vēlēšanu ceļā, mantotas varas aizliegums, kā arī nepārkāpjami amata pildīšanas termiņi. Republikas idejai pretēja ir monarhija un aristokrātija.

Te vietā gan būtu jautājums, vai daudzās pasaules malās nav vērojama republikas demontāža. Gluži kā Francijā, kur konsulu Napoleonu Bonapartu, saglabājot republikas simboliku, kronēja par republikas imperatoru.

Jau esam pieraduši pie mūžīgajiem pirmajiem prezidentiem Āfrikas un Āzijas valstīs. Vienus gan spītīgi turpina pārvēlēt pēc kārtējā aizvadītā termiņa, citiem vienkārši pagarina pilnvaru termiņus bez vēlēšanām. Tāpat nevienu nepārsteidz, ka prezidenta vietā stājas viņa dēls, kurš tiek kaismīgi atbalstīts nākamajās vēlēšanās. Šobrīd interesants fenomens vērojams atsevišķās Latīņamerikas republikās: lai apietu trešā termiņa aizliegumu, bieži vien uz prezidenta amatu pēc vīra diviem termiņiem kandidē viņa sieva. Savukārt kādā kaimiņvalstī lielākā intriga saistās ar vecākā prezidenta izšķiršanos par nākamo vēlēšanu uzvarētāju.

Nez vai šāda prakse ir republikas principam atbilstoša. Varētu šķist, ka, par laimi, tas mūs neskar. Tomēr bijuši gadījumi, kad esam gribējuši vēlēt vai pat vēlējuši amatpersonas uz trešajiem un nākamajiem termiņiem.