Turpmāk par ceļu satiksmes drošību rūpēsies ne tikai policisti, bet arī desmitiem stacionāro un pārvietojamo fotoradaru, kuru izmantošana policijas darbā ir progresīvs un atbalstāms solis. Tomēr tiesībsargs un sabiedriskās organizācijas norāda, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz fotoradaru izmantošanu ceļu satiksmes uzraudzībā neatbilst Satversmei. Šobrīd valsts pārvalde nenoskaidro, kura persona konkrēti izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Protokolu – lēmumu – automātiski nosūta transportlīdzekļa turētājam vai īpašniekam, lai gan ne vienmēr tas ir arī administratīvā pārkāpuma subjekts, turklāt atļautā ātruma pārsniedzējs var būt tikai fiziska persona, savukārt transportlīdzekļa turētājs vai īpašnieks var būt arī juridiska persona. Ja uzliktais naudas sods netiek samaksāts noteiktajā termiņā, transportlīdzekļa īpašnieks spiests uzņemties administratīvajam pārkāpējam pienākošās tiesiskās sekas, pretējā gadījumā iestājas aizliegums veikt konkrētā transportlīdzekļa reģistrāciju vai valsts tehnisko apskati. Īpašnieks var atgūt radušos zaudējumus ar regresa prasību civilprocesuālā kārtībā.

Ceļu policija noraida pārmetumus, jo pašreizējā kārtība esot efektīvs veids, kā nodrošināt ceļu satiksmes drošību, neraugoties uz to, ka ir iespējams saprātīgāks līdzsvars starp valsts pārvaldes efektivitātes un taisnīguma principiem, ievērojot būtiskus administratīvā procesa un administratīvā pārkāpuma lietvedības pamatelementus.

Likumā jāparedz iespēja, ka transportlīdzekļa turētājs vai īpašnieks var samierināties, atzīt savu vainu un samaksāt piespriesto naudas sodu; nepiekrist protokolam – lēmumam – un atzīt sevi par transportlīdzekļa vadītāju, iegūstot tiesības apstrīdēt administratīvā pārkāpuma lietvedībā pieņemtos lēmumus; nepiekrist protokolam – lēmumam – un norādīt konkrētu, identificējamu, eksistējošu un iestādei sasniedzamu personu, kas vadījusi tās īpašumā esošu transportlīdzekli. Ja norādīto personu iestāde nevar identificēt un atrast, tad sekas iestājas transportlīdzekļa turētājam vai īpašniekam, kam kā augstas bīstamības objekta valdītājam jāzina, kas vada tā transportlīdzekli, un nepieciešamības gadījumā jāspēj norādīt un pierādīt šo faktu.

Tiesiskā valstī ar likumu nevar īstenot mērķi (šajā gadījumā – nodrošināt satiksmes drošību) par katru cenu. Metodēm, kas ļauj sasniegt mērķi, jābūt saprātīgām, pamatotām un īstenošanas kārtībai jāatbilst taisnīguma principam.