Patiešām, cienījamā autora raksta 19-20.paragrāfos ietverto de lege ferenda ierosinājumu apsvēršanas sākotnējam posmam noteikti būtu jābūt mūsu pirmsokupācijas pieredzes analīze, jo īpaši to konkrēto apsvērumu analīze, kas bija pamatā LR Ministru Kabineta 1921.gada 11.augusta noteikumiem „Par latgaliešu izloksnes lietošanu” (Lik.kr. 1921, Nr.157), kas, starp citu, līdz attiecīgiem vēlākiem pārgrozījumiem (kas atspoguļoti Tiesu iekārtas likuma Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1936.g. izdevumā) atspoguļojās Tiesu iekārtas likuma 10.panta atsevišķā piezīmē: „10. Darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu valoda. Tiesām pēc apstākļiem un vajadzības ir jāpielaiž arī krievu un vācu valodu lietošana. Piezīme - Visām valsts iestādēm un amatpersonām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē. Latgalē valsts un pašvaldības iestādē, kā arī amatpersonām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz izkārtnēm utt.” (Skat. Tiesu iekārtas likumi. Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1924.g. izdevums).



Ar cieņu,

Zv.adv.pal. Edijs Poga