Līdz ar neseno jau otrā Vācijas federālā prezidenta atkāpšanos no amata šī valsts, šķiet, Eiropā izvirzījusies pirmrindniekos politisko demisiju ziņā.

Atgādināšu: 2010. gadā no amata atkāpās Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Horsts Kēlers (Horst Köhler) – saistībā to, ka intervijā bija neveikli centies sasaistīt Vācijas līdzdalību militārajā misijā Afganistānā ar valsts saimniecisko interešu aizstāvību. Sabiedriskajā telpā raisījās sašutums par “saimniecisko karu” doktrīnas atjaunošanu, un prezidents atkāpās.

2011. gada sākumā Vācijas plašsaziņas līdzekļi un interneta aktīvisti līdz detaļām izārdīja aizsardzības ministra Karla Teodora cu Gūtenberga (Karl-Theodor zu Guttenberg) doktora disertāciju tiesību zinātnēs, pierādot, ka ievērojama daļa no tās ir plaģiāts, un viens no politikas spožākajiem spīdekļiem zaudēja ne vien ministra krēslu, bet arī zinātnisko grādu un, starp citu, devās dzīvot uz ASV.
(Uz grēkāža taisnošanos, ka neko “kriminālu” viņš taču nav darījis, kāds asprātīgi norādīja: ne viss, kas ir nepieklājīgs, ir sodāms...)

2012. gada sākumā virsotni sasniedza skandāls saistībā ar Vācijas federālā prezidenta Kristiana Vulfa (Christian Wulff) personiski gūtajām priekšrocībām, kuras tas saņēmis, vēl būdams iepriekšējos politiskajos amatos. Līdzās ievērojamajiem finansiālajiem labumiem, ko K. Vulfs pieņēmis no privātuzņēmējiem, viņam tika pārmests pat tāds šķietams sīkums kā aizdota mobilā telefona lietošana. Kronis visam bija K. Vulfa centieni ierobežot presi šo faktu atspoguļošanā, atstājot draudus Vācijas lielākā laikraksta “Bild” telefona automātiskajā atbildētājā. Tādējādi iepriekšējām aizdomām par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pievienojās pārmetumi Pamatlikumā nostiprinātās preses brīvības ierobežošanā. Šī gada 17. februārī prezidents paziņoja par atkāpšanos no amata.

Fakts, ka arī izkoptas demokrātijas sabiedriskajiem darbiniekiem “nekas cilvēcisks nav svešs”, tomēr nekādā veidā nevar mierināt Latvijas iedzīvotājus (sak’, “ja jau pat viņiem gadās, ko tad mēs šajā pārejas sabiedrībā lai gribam”). Galvenokārt tādēļ, ka atšķirība ir rīcības sekās. Pat reputācijas skandāla gadījumā, nemaz nerunājot par smagākām situācijām, “normālā” demokrātijā parasti seko demisija. Latvijā kaut ko vairāk par zemeņu kūkas izraisītu ministra krēsla zaudēšanu ir grūti atcerēties. Ja atbildība stātos ierastās “neatbildības” vietā, tas ievērojami stiprinātu Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos valsts varai.