Žurnāls: Apcietinājuma institūta teorētiskās un praktiskās problēmas

27. Marts 2012 /NR. 13 (712)

Apcietinājuma institūta teorētiskās un praktiskās problēmas

Mg.iur.

LU Juridiskās fakultātes doktorants,advokāta palīgs zvērināta advokāta Viestura Zaula birojā

Apcietinājums ir visbargākais piespiedu līdzeklis, kādu var piemērot aizdomās turētajam vai apsūdzētajam kriminālprocesā. Tas aizskar vienu no galvenajām cilvēka pamattiesībām – tiesību uz brīvību. Tieši šā iemesla dēļ apcietinājuma piemērošanas tiesiskā regulējuma izstrādē likumdevējam būtu jāievēro īpaša rūpība, ar likuma burtu nodrošinot cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā. Kaut gan apcietināšanas tiesiskajai reglamentācijai Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) ir veltīts vairāk nekā desmit pantu (KPL 271.–281. pants), pastāv virkne problēmjautājumu, kuri prasa nekavējošu risinājumu. Dažas no šādām problēmām ir saistītas ar apcietināšanas pamatu un termiņiem.

Par īpaši aktuāliem minētie jautājumi ir kļuvuši pēc 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" stāšanās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.¹ Ar šiem grozījumiem KPL 272. pants "Apcietināšanas pamats" tika papildināts ar trešo un ceturto daļu, kurās ietvertais būtiski paplašinājis apcietinājuma piemērošanas pamatu. Secīgi tika veiktas arī izmaiņas KPL 241. pantā ("Procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats") un 281. pantā ("Kontrole pār apcietinājuma piemērošanu"). Šajā sakarā gan jāatzīmē, ka pamatoti iebildumi pret minētajiem grozījumiem tika izteikti jau 2008. gadā Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības izstrādātajos priekšlikumos Kriminālprocesa likuma grozījumiem.² Diemžēl advokātu apsvērumi nav tikuši ņemti vērā, un pašreizējā KPL 241., 272. un 281. panta redakcija, autora vērtējumā, satur tādus pamatus apcietināšanai, kuri ir pretrunā gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5. un 6. pantam un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, gan Satversmes 94. pantam, gan arī paša KPL un apcietinājuma institūta mērķim un uzdevumiem.

Diskusijas nepieciešamību par apcietinājuma tiesiskās reglamentācijas problēmām nosaka ne tikai neviennozīmīgi vērtējams pastāvošais apcietinājuma institūta tiesiskais regulējums, bet arī pēdējos gados vērojamā tendence arvien vairāk paplašināt apcietinājuma piemērošanas iespējas. Tā, piemēram, izstrādes stadijā atrodas KPL kārtējie grozījumi, ar kuriem plānots noteikt, ka par pamatu apcietinājuma piemērošanai var būt jebkuras instances tiesas notiesājošs spriedums, ar kuru piemērots brīvības atņemšanas sods, kā arī apcietinājuma piemērošanas iespēja gadījumos, ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz ar brīvības atņemšanu saistītu sodu, bet ne tikai brīvības atņemšanas sodu.³

Pēc struktūras šim pētījumam ir divas pamatdaļas. Pirmajā daļā tiek apskatīti apcietinājuma institūta kriminālprocesa tiesību teorijas tādi svarīgi jautājumi kā apcietinājuma piemērošanas mērķis, priekšnoteikumi, iemesls un pamats. Otrajā pētījuma daļā tiek analizēts pašreiz spēkā esošais apcietinājuma piemērošanas pamata kriminālprocesuāli tiesiskais regulējums, tiek izvērtēta tā atbilstība kriminālprocesa teorijas atziņām un Latvijas Republikai saistošajām starptautiskajām tiesību normām.

Apcietinājuma piemērošanas pamata teorētiskie aspekti

Pirms analizēt apcietinājuma piemērošanas pastāvošo tiesisko regulējumu un ar to saistītās problēmas, ir nepieciešams sniegt ieskatu apcietinājuma institūta būtībā, raugoties no kriminālprocesa tiesību teorijas pozīcijām.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes

ABONĒ 2024.GADAM!

Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!

6 KOMENTĀRI

30. Marts 2012 / 00:22

ATBILDĒT

Es Dr. ieteiktu paskatīties arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi lietās par šo pantu. No tiem, manuprāt, diezgan skaidri izriet, ka nozieguma smagums pats par sevi nevar būt pietiekams pamats apcietinājuma piemērošanai un nevar pieņemt, ka visi šajos noziegumos apsūdzētie noteikti vienmēr bēgs. Vienmēr tomēr būtu jāvērtē arī individuālie lietas apstākļi. Protams, ka smagi noziegumi parasti nozīmē bargus sodu un bargs sods palielina iespējamību, ka persona bēgs. Bet arī šāda gadījumā vienmēr ir jāizvērtē visi lietas apstākļi un tikai tad, ja lietas apstākļi kopumā ļauj secināt, ka persona varētu bēgt, tad var piemērot apcietinājumu. Protams, jo bargāks sods, jo augstāks varētu būt apcietinājuma piemērošanas procents. Tomēr, ja tiesas pieies pārāk vienkāršoti šai lietai un vienmēr secinās, ka smagos noziegumos apsūdzētie noteikti bēgs, nevērtējot konkrēto situāciju kopumā, tas būs Konvencijas 5.panta pārkāpums. Tā kā šī Konevencija mums ir saistoša, tad to vajadzētu ievērot

Proficius Aliri

29. Marts 2012 / 12:01

ATBILDĒT

Tā jau tikai likuma norma. Nevis autoritatīva, argumentēta prakse. Starp citu, par šo 112 (3):

With regard to the gravity of the crime as a ground for detention, the listed crimes are

genocide, formation of a terrorist organisation (§ 129a Penal Code; this came into force as

an amendment in 1976, as part of the “Anti-Terrorist Laws” of the 1970s, directed

against the German left-extreme terror groups), murder, homicide, assault with deadly

consequences, and arson with deadly or very serious consequences. The wording of the

law reads as if in those cases no further ground for detention is necessary to detain a

suspect. However, the Federal Constitutional Court ruled that this provision – to keep it

in conformity with the Constitution – has to be interpreted differently, namely that even

in the cases mentioned, a (lesser) degree of risk of absconding must be found.( BVerfGE 19, 342. The constitutionality of this ground is still disputed by many scholars. See Dünkel1994, 134). As these

verdicts by the FCC have a binding character, also in cases of grave crime, the judge has

to check whether any risk of absconding exists – usually, he will be able to reason that the

threat of lifelong imprisonment or another very long custodial penalty constitutes a

sufficient stimulus for absconding or hiding. Although the decision of the FCC saves the

provision from being unconstitutional, it has been criticised by scholars for being a reconstruction rather than an interpretation.69 The restriction is quite weak; in the

reception of the decision, courts go as far as stating that § 112 (3) CCP provides for the

assumption that pre-trial detention can be applied in the grave cases mentioned in the

law.70 Critics also argue that, even in the restrictive interpretation of the FCC, the suspect

carries the burden of proof with regard to the existence or non-existence of the risk of

absconding: Judges only have to reason that (and why) in the actual case the risk of

absconding cannot be excluded; to argue against this requires considerable

argumentative efforts.

Avots: Pre-Trial Detention in the European Union, An Analysis of Minimum Standards in Pre-trial Detention and the Grounds for Regular Review in the Member States of the EU, p. 413-414. Pieejams: http://citeseerx.ist.psu.edu/viewdoc/summary?doi=10.1.1.193.916

dr.

29. Marts 2012 / 10:48

ATBILDĒT

Ja neticam man, sākiet ar šo:

§ 112.

(1) Die Untersuchungshaft darf gegen den Beschuldigten angeordnet werden, wenn er der Tat dringend verdächtig ist und ein Haftgrund besteht. Sie darf nicht angeordnet werden, wenn sie zu der Bedeutung der Sache und der zu erwartenden Strafe oder Maßregel der Besserung und Sicherung außer Verhältnis steht.

(2) Ein Haftgrund besteht, wenn auf Grund bestimmter Tatsachen

1. festgestellt wird, daß der Beschuldigte flüchtig ist oder sich verborgen hält,

2. bei Würdigung der Umstände des Einzelfalles die Gefahr besteht, daß der Beschuldigte sich dem Strafverfahren entziehen werde (Fluchtgefahr), oder

3. das Verhalten des Beschuldigten den dringenden Verdacht begründet, er werde

a) Beweismittel vernichten, verändern, beiseite schaffen, unterdrücken oder fälschen oder

b) auf Mitbeschuldigte, Zeugen oder Sachverständige in unlauterer Weise einwirken oder

c) andere zu solchem Verhalten veranlassen,

und wenn deshalb die Gefahr droht, daß die Ermittlung der Wahrheit erschwert werde (Verdunkelungsgefahr).

(3) Gegen den Beschuldigten, der einer Straftat nach § 6 Abs. 1 Nr. 1 des Völkerstrafgesetzbuches oder § 129a Abs. 1 oder Abs. 2, auch in Verbindung mit § 129b Abs. 1, oder nach den §§ 211, 212, 226, 306b oder 306c des Strafgesetzbuches oder, soweit durch die Tat Leib oder Leben eines anderen gefährdet worden ist, nach § 308 Abs. 1 bis 3 des Strafgesetzbuches dringend verdächtig ist, darf die Untersuchungshaft auch angeordnet werden, wenn ein Haftgrund nach Absatz 2 nicht besteht.

RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3

	Žurnāls tiesiskai domai un praksei

Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv Informatīvais tālrunis 67311161 darbadienās no 9:00-17:00
	Abonēšana	Par "Jurista Vārdu"
	Žurnāli	Redakcija
	Reklāma	Autoriem
	Darba sludinājumi	Lietošanas noteikumi
Redakcija: juristavards@lv.lv	Grāmatas	Autortiesības Kontakti

Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības /Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/	© VSIA "Latvijas Vēstnesis"