Procesā, kas Oslo sākās pagājušajā nedēļā, tiesājamais Bērings-Breivīks esot apgalvojis, ka viņa sarīkotā slaktiņa mērķis bijusi Norvēģijas valsts glābšana, un šai sakarā pat apraudājies.

Nav zināms viņa viedoklis par blakusefektu, ko izraisījuši viņa nodarījumi, proti, par pasaules mēroga slavu, iespēju tikt atrādītam un citētam neskaitāmos ziņu raidījumos, rēgoties laikrakstu pirmajās lappusēs un interneta mājaslapās. Kaujinieciski pacelta dūre, sarkana seja un asaras par mirstošo valsti, plaša savu motīvu izskaidrošana un apgalvojums, ka viņš visu būtu gatavs darīt tāpat un vēlreiz. Breivīks ir globāla mēroga karstā ziņa.

Vai tam tā bija jābūt? Par to būtu jādomā vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nozieguma upuru un viņu tuvinieku dēļ. Cietušie esot aicinājuši žurnālistus ignorēt Breivīku, diemžēl palikuši nesadzirdēti.

Otrs iemesls ir potenciālie Breivīka sekotāji. Pasaules, to skaitā Latvijas, mediju garām palaistā iespēja netiražēt Breivīka fotoattēlus un “atziņas” var motivēt arī citus censties atkārtot šādus “varoņdarbus” un līdzīgi Breivīkam kļūt par karsto ziņu. Epigoņi var rasties ne vien plaša spektra ultraradikāļu vidū, kas līdz šim aprobežojušies ar žults izgāšanu internetā, bet arī starp garīgi nestabilām, uzmanību alkstošām, sabiedrības nepietiekami novērtētām vai atstumtām personām, kam “politisko” motivāciju aizstātu tieši doma par iespēju beidzot tikt pamanītām, par jebkādu cenu.

Breivīka procesa atspoguļošana ir jautājums par mediju lomu un funkciju sabiedrībā. Nav šaubu par sabiedrības tiesībām uzzināt par noziedzīgu nodarījumu un tā motīviem, sekot tiesas procesam un noskaidrot, kā kļuva iespējama šāda mēroga traģēdija. Vienlaikus jāvērtē, kādu labumu sabiedrībai dod tiesājamā Breivīka pašapzinīgā pozēšana foto un televīzijas kamerās.

Noslēgumā – vēl viena, Latvijai specifiska atziņa Breivīka lietas sakarā. Sprādzienu un slepkavības viņš sarīkoja pagājušā gada 22. jūlijā. Tiesa ir sākusies nepilnus astoņus mēnešus pēc notikušā. Sagatavošanās procesā līdztekus neiedomājami apjomīgai pierādījumu vākšanai ietilpa ne vien vairākkārtēja Breivīka psihiskās veselības pārbaude, bet pat speciālas tiesas zāles izbūve. Tiek prognozēts, ka tiesa spriedumu pieņems jūlijā – gadu pēc izdarītajiem noziegumiem.

Interesanti, pēc cik ilga laika Breivīks sēstos uz apsūdzēto sola, ja process Norvēģijā tiktu organizēts ar Latvijai raksturīgo efektivitāti?

Piemēram, 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas grautiņu dalībnieku lietā pirmā tiesas sēde notika 2011. gada 15. novembrī – tātad pēc diviem gadiem un desmit mēnešiem. Savukārt pirmās instances spriedumu “bruģa revolūcijas” lietā, šķiet, pagaidām sagaidījis tikai viens apsūdzētais. Ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi!