Kā to paredz semināra dienas kārtība, man 25 minūtēs uzdots pastāstīt par ļoti sarežģītu, plašu un problemātisku jautājumu loku:

— nodoma pierādīšanas teorija un prakse;

— pierādījumu pieļaujamība un kvalitāte;

— pierādījumu izvērtēšana.

Neraugoties uz to, ka šis jautājumu loks jāanalizē saistībā ar pamattēmu — koruptīvo noziegumu izmeklēšanu, atvēlētais laiks ir ļoti īss un es būšu spiests runāt konspektīvi — gan no teorijas viedokļa, gan pašreizējās situācijas, gan par šo problēmu risinājumu ceļiem.

Uzskatu par nepieciešamu atzīmēt, ka izteikšu tikai savu personīgo viedokli par esošajām problēmām un iespējamiem šo problēmu risinājuma ceļiem.

Kriminālprocesa uzdevums (KPK 2. pants)ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts.

Tieši valsts uzdevums ar kriminālprocesa palīdzību ir nodrošināt, lai pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas pēc iespējas ātrāk, ievērojot likumību un procesa dalībnieku tiesības, tiktu noskaidrota vainīgā persona un tā saņemtu sodu. Tajā pašā laikā šis pats Kriminālprocesa kodekss (KPK) var būt gan procesa galvenā uzdevuma izpildīšanas bremzētājs, gan veicinātājs, jo tieši KPK ir norādīti gan pierādīšanas līdzekļi, gan pierādīšanas kārtība.

Tādēļ jautājums par kriminālprocesa pilnveidošanu, vispirms jau daļā par apsūdzēto vainas pierādīšanas paņēmieniem un līdzekļiem, ir ļoti aktuāls.

Pirmkārt, tas saistīts ar apstākli, ka pašreiz spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss pieņemts 1961.