Autortiesību likuma 1. panta 15. punkts nosaka, ka publisks izpildījums ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums ārpus ierastā ģimenes loka.

AKKA/LAA savā mājaslapā norāda: ja vēlaties izmantot ar autortiesībām aizsargātus muzikālus darbus, tos publiski atskaņojot veikalos, ēdināšanas uzņēmumos, dažādos pasākumos, sacensībās, koncertos vai jebkur citur ārpus ierastā ģimenes loka, atļauju jeb licenci varat saņemt AKKA/LAA. Licence dod tiesības atskaņot mūziku no kompaktdiska, DVD, audiokasetes, radio, TV, interneta, kā arī mūziķu izpildījumā. Licence ir jāsaņem ne vēlāk kā 10 dienas pirms darbu izmantošanas. Ir aizliegts izmantot darbus, ja nav saņemta AKKA/LAA atļauja. AKKA/LAA atlīdzību no mūzikas lietotājiem sadala autoriem saskaņā ar lietotāju iesniegtām programmām un izmaksā attiecīgajiem autoriem. Ja autoru darbu atskaņošanai izvēlaties ierakstītu mūziku (radio, TV, CD u. tml.), ir nepieciešams ne vien saņemt atļauju no autoru biedrības AKKA/LAA, bet arī noslēgt līgumu ar Latvijas Izpildītāju un producentu apvienību (LaIPA). AKKA/LAA administrē darbu autoru tiesības, savukārt LaIPA administrē izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības. Piemēram, licence ir nepieciešama radioprogrammu publiskai atskaņošanai uzņēmumu birojos. Mūzika var dot pozitīvu impulsu darbiniekiem un uzņēmuma pakalpojumu saņēmējiem, kas ierodas telpās. Darbiniekiem radio klausīšanos vajadzētu saskaņot ar vadību, šādā veidā novēršot risku, ka bez darba devēja ziņas tiek pārkāptas autortiesības.

Tomēr sabiedrībā ir radusies diskusija – ko nozīmē publisks izpildījums un kādas ir šī jēdziena robežas. Sabiedrības nosodījumu saņēma kāds gadījums, kad par licences neizņemšanu augu apmaiņas punkta "Mājas svētība" īpašniece tika sodīta ar 500 latu sodu. Vai tiešām par publisku izpildījumu atzīstams viss, kas ir ārpus ģimenes, līdz ar to licence nepieciešama par radio klausīšanos, piemēram, sabiedriskajā transportā, birojos, uzņēmumos, valsts iestādēs utt.?

Arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis izteicies, ka pašreizējā prakse iekasēt nodevu par radio klausīšanos ārpus ģimenes loka ir absurda un esošā kārtība ar drīzām likuma izmaiņām jāmaina.

AKKA/LAA norāda, ka likuma normas atcelšana būtu pretrunā ar 1886. gada Bernes konvenciju par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kuru Latvija ir parakstījusi. Bernes konvencijā noteikts, ka muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā, kā arī autoriem ir ekskluzīvas tiesības raidīt savus darbus ēterā (piemēram, radio raidīšana ēterā). Šo tiesību, kuras iekļautas arī Latvijas Autortiesību likumā, ekskluzivitāte nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kādā publiskajā telpā persona atrodas – autobusā, kafejnīcā vai birojā –, pirms mūzikas atskaņošanas saviem darbiniekiem, pasažieriem vai klientiem ir jāsaņem autora atļauja.

Savukārt AKKA/LAA viedokļa oponenti norāda, ka Bernes konvencija nedod izsmeļošas norādes, kas ir publiskais izpildījums. Tā tikai nosaka, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu. Latvijai saskaņā ar Bernes konvencijas pantu par papildus iespējamiem darbu brīvas izmantošanas gadījumiem ir tiesības noteikt kārtību, kā regulēt dažādu darbu publisko atskaņošanu.

Reaģējot uz sabiedrības diskusiju 10. Saeimas deputāti 31. maijā iesniedza likumprojektu, ar ko paredzēts grozīt Autortiesību likuma 1. panta 15. punktu un 19. panta pirmo daļu, nosakot, ka darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību komerciālā nolūkā veikts izmantojums. Ar raidorganizāciju raidīto programmu starpniecību uztverta darba demonstrēšana vai atskaņošana tiešraidē nav publisks izpildījums.

Atbildīgā par šī ierosinājuma skatīšanu būs Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Līdzatbildīgā komisija par šo likumprojektu būs Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija.

Šobrīd arī speciāli izveidota darba grupa Kultūras ministrijā vērtē Autortiesību likuma iespējamās izmaiņas tieši par jēdziena "publiskais izpildījums" definējumu.

Magda Papēde, LL.M., Freiburgas Alberta Ludviga universitātes doktorante

1. Publiskā izpildījuma definīcija ir nepieciešama, lai publisko izpildījumu nodalītu no citiem ar autortiesībām aizsargātu darbu un objektu izmantošanas gadījumiem¹. Precīza izmantošanas veida kvalificēšana ir būtiska, jo atkarībā no izmantošanas veida var atšķirties izmantošanas nosacījumi un Autortiesību likuma piektajā nodaļā noteiktie tiesību ierobežojumi, kas atļauj darbu izmantošanu bez atlīdzības. Neievērojot atšķirības starp dažādajiem izmantošanas veidiem, var nonākt pie aplamiem secinājumiem, piemēram, ka raidorganizācija nodrošina darbu publisku izpildījumu², kaut gan tās darbība pareizi ir kvalificējama kā raidīšana.

Izmantošanas jēdziens publiskā izpildījuma gadījumā Autortiesību likumā ir definēts ļoti plaši. Izmantošana ir gan darba nepastarpināts izpildījums (dziesmas dziedāšana), gan arī jebkurš izpildījums, kas veikts ar tehnisku ierīču un procesu starpniecību (ieraksta atskaņošana, straumēšana jeb streaming). Likums neierobežo starpniecības skaitu vai veidu, kas nozīmē, ka viena un tā paša darba publiskais izpildījums var notikt arī vairākkārt un secīgi, balstoties uz citu, jau notikušu darbību. Tā, piemēram, Mārtiņa Brauna dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava" dziedāšana Mežaparka estrādē ir šīs dziesmas tiešs publiskais izpildījums un tiešraide televīzijā ir dziesmas raidīšana. Savukārt televīzijas pārraides demonstrēšana Vecrīgas kafejnīcā ir atsevišķs publiskais izpildījums, kas tiek veikts ar izvietoto ekrānu un skaļruņu starpniecību. Ar katru no šīm darbībām dziesma sasniedz jaunu klausītāju loku. Tēlaini to varētu salīdzināt ar apļveida viļņiem, kas rodas, iemetot ūdenī akmeni, – tāpat kā viens vilnis rada nākamo vilni, arī viens darba izmantojums pāriet nākamajā izmantojumā.

Svarīgi ir nošķirt darba "izmantošanu", kas atrodas autora ekskluzīvā kompetencē, no darba "lietošanas", kas ir jau licencētas darba izmantošanas loģiskas un nepieciešamas sekas.