Kā norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau 1978. gadā lietā Klass and Others v. Germany, demokrātiskās sabiedrības mūsdienās apdraud ļoti izsmalcinātas spiegošanas formas un terorisms, tādēļ valstij, lai efektīvi pretotos šādiem draudiem, ir jāspēj slepeni novērot graujošos elementus, kas darbojas tās jurisdikcijā. Tāpēc ir jāpieņem, ka tādu tiesību aktu pastāvēšana, kas dod pilnvaras veikt vēstuļu, pasta un telesakaru slepenu novērošanu, izņēmuma apstākļos ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā valsts drošības interešu aizstāvēšanai un nekārtību un noziegumu nepieļaušanai. Tajā pašā laikā tiesa uzsvēra, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas dalībvalstīm nav pilnīgas rīcības brīvības attiecībā uz to jurisdikcijā esošo personu pakļaušanu slepenai novērošanai (surveillance). Tomēr, apzinoties, kādus draudus šāds likums rada, apdraudot vai pat iznīcinot demokrātiju ar pamatojumu to sargāt, apstiprina, ka attiecīgās dalībvalstis nedrīkst cīņas pret spiegošanu vai terorismu vārdā pieņemt jebkurus pasākumus, kurus tās uzskata par atbilstošiem.¹

Diezgan viegli Latvijā ir atrast ne vienu vien grāmatu vai rakstu, kurā detalizēti ir izklāstīti kriminālprocesuālie principi, institūti un to nozīme kriminālprocesā. Ne mazums pētījumu ir veltīti, lai atklātu dažādu valstu izmeklēšanas, apsūdzības un iztiesāšanas kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

Atceroties kriminālprocesa attīstības vēsturi, kas vijās caur svēto inkvizīciju, kad tiesvedība bija slepena, bez pušu piedalīšanās, apsūdzētajam nezinot liecinieku vārdus,² un caur padomju varas iedibināto "sarkano teroru", kad bija piešķirtas pilnvaras lemt tiesu, vadoties vienīgi pēc "revolucionārās sirdsapziņas",³ var pieņemt, ka tieši kriminālprocesa gala rezultāts – personas sodīšana, kas neizbēgami personai rada zināmas ciešanas, – ir tas virzītājspēks, kas pakļauj kriminālprocesa regulējumu vispusīgai vērtēšanai.

Atšķirībā no kriminālprocesuālā regulējuma, kas kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas tika pakļauts vairākām nozīmīgām reformām, 1993. gadā pieņemtajā Operatīvās darbības likumā grozījumi ir veikti deviņas reizes. Veiktos grozījumus salīdzinājumā ar kriminālprocesa regulējuma grozījumiem, grūti nosaukt par būtiskiem. Par operatīvās darbības regulējumu var atrast tikai atsevišķas publikācijas. Latvijas Republikas Satversmes tiesai ir bijusi izdevība spriest par operatīvās darbības procesa regulējumu tikai vienu reizi, atzīstot, ka apstrīdētās Operatīvās darbības likuma normas atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. un 96. panta prasībām, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. panta prasībām.⁴ Eiropas Cilvēktiesību tiesā nav pieņemts neviens spriedums par Operatīvās darbības likuma neatbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasībām.