Saeima, kas sanāca 1922. gada 7. novembrī, bija izteikti spēcīgāka par šo Saeimu, jo tai nebija reālu konstitucionālu pretsvaru – Valsts prezidents vēl nebija ievēlēts, tai Saeimai atbildīgs Ministru kabinets nebija apstiprināts, bet Satversmes tiesu izveidoja tikai 1996. gadā. Minēto institūciju izveidošana vienlaikus ierobežoja Saeimas ietekmi un deva arī iespēju rasties jauniem sadarbības modeļiem varas dalīšanas principa ietvaros. Tā kā visu spektru aptvert nav iespējams, referāts veltīts dažiem no šiem jautājumiem, ņemot vērā arī manu līdzšinējo praktisko darbu Saeimā, Satversmes tiesā, Valsts prezidenta institūcijā un dažās izpildvaras institūcijās.

Saeimu dēvē par pozitīvo likumdevēju, bet Satversmes tiesu – par negatīvo likumdevēju. Lai gan vidusmēra pilsonim noteikti liktos otrādi. Proti, ka Satversmes tiesa ir pozitīvāka institūcija. Tomēr, strikti juridiski vērtējot, šis dalījums balstās uz Saeimu kā politikas veidotāju, bet uz Satversmes tiesu – kā šīs politikas vērtētāju un koriģētāju atbilstoši tiesību priekšrakstiem.

Pēc Satversmes tiesas izveidošanas Latvijas tiesību sistēmā ir rasta iespēja iegūt tiesību sistēmai svarīgas juridiskas atbildes uz likumdošanas jautājumiem, ko Saeima formālajā likuma tekstā nevar ietvert. Tas ir svarīgi ne tikai tiesību piemērotājam, bet arī pašam likumdevējam – sprieduma ietvaros saņemt zināmu skaidrojumu par likumdevēja rīcības brīvības apjomu, tiesisko regulējumu cilvēktiesību kontekstā u.