2012. gada 1. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nolēma, ka vēlētāju iesniegtais likumprojekts "Grozījumi Pilsonības likumā", kas paredzēja pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem no 2014. gada 1. janvāra, nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu un nav nododams parakstu vākšanai. Līdzīgi 2013. gada 31. janvārī CVK nolēma atteikt likumprojekta "Par tautas līdzdalību eiro ieviešanas termiņa izlemšanā" reģistrāciju, jo, CVK ieskatā, tas nebija pilnīgi izstrādāts un pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmi un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Satversmes grozījumu projektu un likumprojektu pieļaujamību vērtē no formas un satura viedokļa. Tie nav pilnīgi izstrādāti no formas viedokļa, ja tie neatbilst likumprojekta noformēšanai izvirzītajām prasībām. No satura viedokļa tie nav pilnīgi izstrādāti, ja neatbilst Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām.

Latvijā ir divi likumdevēji – Saeima un tauta. Vēlētājiem, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Līdz ar to ne vien likumdevējam, kas likumdošanas tiesības realizē pastāvīgi, – Saeimai, bet arī tautai – likumdevējam, kas likumdošanas tiesības īsteno atsevišķos gadījumos,  ir pienākums ievērot augstākā juridiskā spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības.

Līdz ar to gan Saeimai, gan vēlētājiem, kuri vēlas risināt kādu jautājumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ceļā, ir jābūt spējīgiem izstrādāt atbilstošas kvalitātes likumprojektu. Abiem likumdevējiem izvirzītās prasības tādējādi ir vienādas. Bet vai abiem likumdevējiem ir vienādas iespējas tās īstenot?

Slejas sākumā minētie piemēri liek uzdot jautājumu: vai tautai kā likumdevējam izvirzītās "kvalitātes" prasības vispār ir reāli izpildāmas? Satversmes tēvi noteikti nav vēlējušies iekļaut Satversmē tikai formālu un nedzīvu likumdošanas instrumentu. Gluži pretēji – tas noteikti ir iecerēts kā svarīgs un efektīvs. Tomēr šobrīd par tā spēju darboties rodas šaubas, jo tautas kā likumdevēja darbības efektivitāte ir atkarīga no tā, cik juridiski zinoši un spējīgi ir vēlētāji.

Viena lieta ir ideja, tomēr pavisam cita ir tās ietērpšana likumprojektā gan formas, gan satura ziņā. Lai likumdošana, ko realizē Saeima, būtu kvalitatīva, ir radīts juridiska atbalsta dienests: Saeimas frakcijām ir konsultanti, turklāt darbojas arī Saeimas Juridiskais birojs. Otram likumdevējam – tautai – nekā tāda nav.

Satversmes mērķis nevar būt likt tautai mocīties ar pilnīgi izstrādāta likumprojekta sagatavošanu vai beigu beigās vispār atmest cerību tādu iesniegt. Mērķis ir efektīva likumdošana neatkarīgi no tā, vai to īsteno Saeima vai tauta. Tādēļ valstij būtu jānodrošina arī tautai juridiskā palīdzība likumprojektu sagatavošanā.