Jāsaka atklāti, šīs nedēļas "Jurista Vārds" ievērojami atšķiras no redakcijas sākotnējā plāna: neskatoties uz pēdējā brīdī klātpieliktajām lappusēm, vairākus rakstus no žurnāla "izspieda" Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta lēmuma fragmenti (14.–19. lpp.) un ekspertu viedokļi (4.–14. lpp.) ne tikai par šo lēmumu, bet arī plašākā tvērumā – par aizvien līdz galam juristu vidē (nemaz nerunājot par plašāku sabiedrību) "neizdomāto" jautājumu – vēlētāju iniciēta likumprojekta kvalitātes uzraudzību.

Augstākās tiesas Senāts, pirmo reizi skatot pieteikumus par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu nenodot likumprojektu tālākai parakstu vākšanai tāpēc, ka tas nav "pilnīgi izstrādāts" (šai gadījumā runa ir par "Grozījumiem Pilsonības likumā", ar kuriem tiktu īstenots ekspertu ieskatā antikonstitucionālais pilsonības "nulles" variants), 11. februārī pieņēma visai negaidītu lēmumu: šauboties par to, vai administratīvo tiesu iesaistīšanās likumdošanas iniciatīvu izvērtēšanā nekoncentrē pārāk lielu teikšanu viena varas zara rokās un tādējādi neizļoga konstitucionālo līdzsvaru valstī, turklāt uzskatot, ka administratīvo tiesu uzdevums ir kontrolēt tikai izpildvaras un nevis likumdevējas varas (tautas) darbību, Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Šis lēmums ar jaunu sparu atjaunoja aizkulišu debates, kas ar dažādu intensitāti rit kopš valsts valodas referenduma priekšvakara – par to, vai kāds drīkst un kuram būtu pienākums vērtēt tautas iniciēta likumprojekta formas un satura kvalitāti. Kaut gan Satversmes tiesa lēmumā par tiesvedības izbeigšanu (tā paša valodas referenduma sakarā) bija norādījusi uz Centrālās vēlēšanu komisijas un Valsts prezidenta pienākumiem šajā jomā, Senāts tomēr ir paudis bažas – šoreiz gan, kā jau teikts, vairāk pats par savu kompetenci.

Kā redzēsit, arī "Jurista Vārda" veiktajā aptaujā viedokļi joprojām un pat ļoti atšķiras – gan vērtējot Senāta lēmumu (no "Senāts rīkojās pamatoti" līdz "vai viņi tiešām nav pamanījuši, ka Satversmes tiesa likumprojektus nevērtē?"), gan situāciju kopumā ("Senāts negrib kļūt par "mazo" Satversmes tiesu") utt. Jāpiebilst arī, ka vairāki citkārt atsaucīgi lietpratēji no komentāriem "situācijas nesaprotamības" un "diplomātisku apsvērumu" dēļ vispār atturējās.

Kas notiks tālāk? Vai Satversmes tiesa ierosinās lietu, atsaucoties uz šo Administratīvo lietu departamenta pieteikumu, vai arī attieksies to darīt (strupi vai ar paskaidrojumiem izvērstā veidā), rādīs laiks.

"Normālam" cilvēkam un pat lielākajai daļai juristu delikātā kompetenču dalīšana tautas likumdošanas tiesību uzraudzībā jau sen kļuvusi grūti aptverama. Tomēr tās rezultāts būs svarīgs ikkatram, ko ļoti labi pierāda divas nesenās iniciatīvas (Valsts valodas likuma grozījumu referendums un ar CVK lēmumu nobremzētie grozījumi Pilsonības likumā), kā arī iestrēgusī (?) ideja par eiroreferendumu.

Tieši tādēļ ir tik ļoti svarīgi, lai atbildības bumba pārāk ilgi netiktu mētāta šurpu turpu un kāds izvērtētu Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumus, kā arī - lai šai jomā veidotos pamatota, vienveidīga un nepārprotama prakse. Un mēs visi, Vinnija Pūka vārdiem runājot, nenonāktu šaurā konstitucionālā bezizejā.