Komentējot pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos, pazīstamais Krievijas vēsturnieks un publicists Leonīds Mļečins atstāsta zīmīgu epizodi: pāvestam apmeklējot Osvencimu, debesis bija apmākušās un lija stiprs lietus; kad pāvestam pateica, cik cilvēku šeit ir nogalināts, viņš pavērsa acis pret debesīm un skaļi iesaucās: \\\\\\\"Kur tu biji?\\\\\\\"; tajā brīdī pārstāja līt un milzīga varavīksne parādījās debesīs, aizņemot visu debesjumu; to redzot, kāda padzivojusi sieviete, bijusī nometnes ieslodzītā, nokrita un zaudēja samaņu. Šī fantastiskā epizode māca, ka reliģijā un teoloģijā svarīgāk par visu ir uzdot pareizus jautājumus. Pāvests bija uzdevis pareizu jautājumu.



Vai AT Senāta lēmumā ir uzdots paraizs jautājums? Lēmumā atzīts, ka 1) iesniegtais likumprojekts ir pretrunā ar Satversmes 1. un 2.pantu un Neatkarības deklarācijas preambulā pausto valsts nepārtrauktības doktrīnu; 2) CVK atteikums nodot likumprojektu parakstu vākšanai pēc būtības ir pareizs - tomēr esot pārbaudāma CVK un administratīvās tiesas kompetence. Vai pareizāk nebūtu vispirms pārbaudīt kompetenci un pēc tam izteikt atzinumu, ka CVK lēmums pēc būtības ir pareizs? Tagad iznāk, ka \\\\\\\"rati aizjūgti zirgam priekšā\\\\\\\". Turklāt pieteikums Satversmes tiesai ir iesniegts nevis par CVK un administratīvās tiesas kompetenci, bet gan par likumprojekta atbilstību valsts nepārtrauktības doktrīnai, par ko Senātam nav šaubu!



Aprobežojoties ar 1990.gada 4.maija deklarāciju un tajā pausto valsts \\\\\\\"neatkarības doktrīnu\\\\\\\", nav ņemts vērā, ka tā bija tikai \\\\\\\"pretenziju pieteikums\\\\\\\". Reāli neatkarība tika atjaunota, pučam ciešot sakāvi Maskavā: 1991.gada 21.augustā tika pieņemts konstitucionālais likums \\\\\\\"Par Latvijas Republikas valstisko statusu\\\\\\\" un prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu \\\\\\\"Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu\\\\\\\". Salīdzinājumam: 1945.gada 27.aprīlī Austrijas politisko partiju bloks pieņēma valststieskus aktus: 1) proklamāciju par Austrijas neatkarību, kurā paziņoja par varmācīgi uzspiestā anšlusa atcelšanu un neatkarības atjaunošanu; 2) Deklarāciju par pagaidu valdības izveidošanu. Taču reāli Austrija atguva neatkarību tikai 1955.gada 15.maijā, kad okupācijas spēku (Francijas, Lielbritānijas, Savienoto Valstu un PSRS) pārstāvji un Austrijas valdība parakstīja Austrijas valstslīgumu (Osterreichischer Staatsvertrag).



Nav saprotams, ko Senāts ir domājis, atzīstot valsts tiesības veidot pilsonības politiku, bet norādot, ka jāatturas no darbībām, kas būtu okupācijas seku atzīšana. Veidojot pilsonības politiku, jārēķinās gan ar okupācijas (ir doktrināri, kas to noliedz) sekām, gan iekļaušanas PSRS un PSRS likvidācijas sekām.



Pilsonība pēc definīcijas ir personas patstāvīga tiesiska saikne ar konkrētu valsti. Šobrīd pieaug varbūtība, ka nepilsoņi Latvijas pilsonībai \\\\\\\"atmetīs ar roku\\\\\\\" vai pieņems kādas citas valsts pilsonību (visticamāk Krievijas). Ja kāds ar to saista cerības, ka šīs personas pametīs Latviju, tad tas būtu sliktākais variants. Jo vispārzināms - ir slikti, ja kāda teritorija ir pārapdzīvota, bet vēl sliktāk - ja tā ir neapdzīvota (paturot prātā Valsts prezidenta teikto par latviešu izplēnēšanu tuvāko desmit gadu laikā). Kā rīkoties šajā situācijā var lemt tikai tauta un Saeima - nevis CVK un tiesa. Kas attiecas uz Satversmes tiesu, tad tās kapacitāti šādu jautājumu risināšanā parādīja spriedums Latvijas-Krievijas robežlīguma lietā. Nospriežot pēc būtības pareizi, Satversmes tiesa nāca klajā ar motivāciju, kas dažviet nebija tālu no \"latviešu tautas pasākām un teikām7\".