1. Pierādīšanas pienākuma iztirzājumam veltītais fragments no 1933. gadā publicētās Vladimira Bukovska "Civīlprocesa mācības grāmatas"1 ir balstīts uz tajā laikā spēkā esošajām Civilprocesa nolikuma2 un Vietējo civillikumu kopojuma (Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļas)3 normām. Šajā grāmatā Civilprocesa nolikums ir apzīmēts ar saīsinājumu "C. pr. n.", bet Vietējo civillikumu kopojums – ar saīsinājumu "Civīllik." vai vārdu "Civīllikumi".
Taču zīmīgi, ka Civilprocesa nolikuma 102. un 454. panta noteikumiem par pierādīšanas pienākumu – kā galvenajām normām, kas analizētas kopsakarā ar Vietējo civillikumu kopojumā ietverto regulējumu, – saturiski atbilst šobrīd spēkā esošā Civilprocesa likuma4 93. panta pirmās daļas 2. un 3. teikums. Tā Civilprocesa nolikuma 102. un 454. pants (abu šo normu saturs bija identisks) paredzēja, ka "prasītājam jāpierāda sava prasība", bet "atbildētājam, kas ceļ ierunas pret prasītāja prasījumiem, jāpierāda savas ierunas". Savukārt Civilprocesa likuma 93. panta pirmās daļas 2. un 3. teikumā paredzēts, ka "prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība", bet "atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība".
Kas attiecas uz Civilprocesa likuma 93. panta pirmās daļas 1. teikumu ("katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus"), šie noteikumi ir ļoti līdzīgi Latvijas PSR civilprocesa kodeksa 51.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.