Viens no galvenajiem komerctiesību principiem daudzās pasaules valstīs ir kapitālsabiedrības (turpmāk – sabiedrība) atbildības un tās dalībnieka atbildības šķirtība. Proti, sabiedrība par savām saistībām atbild ar savu mantu, sabiedrības dalībnieks neatbild par sabiedrības saistībām. Latvijā minētais princips ir iekļauts Komerclikuma 137. pantā. Šāda principa nostiprināšana ir mērķtiecīgs likumdevēja solis. Principa pirmsākumi meklējumi 19. gadsimtā, kad strauji augošās industrializācijas rezultātā radās nepieciešamība pēc lielākas kapitāla piesaistes un līdz ar to pēc investoru aizsardzības, limitējot investoru atbildību tikai uz viņu ieguldījuma apmēru sabiedrības kapitālā.¹ Dalībnieka un sabiedrības atbildības šķirtības mērķis tātad ir komercdarbības veicināšana. Ja dalībniekam nepārtraukti draudētu personiskās atbildības risks, daudzi ekonomikai un sabiedrībai kopumā vēlami projekti un idejas netiktu īstenoti. Vienlaikus šim principam ir ēnas puses. No kreditoru skatpunkta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, salīdzinājumā ar individuālo komersantu un personālsabiedrību, atbildības šķirtības dēļ ir uzskatāma par ļoti riskantu darījumu partneri.² Tādēļ kreditoru aizsardzības nolūkos zināmos gadījumos pieļaujamas atkāpes no šā principa un dalībniekam var iestāties atbildība par sabiedrības saistībām. Šim "draudam" ir profilaktisks efekts, proti, lai izvairītos no personiskās atbildības iestāšanās, dalībnieki tiek mudināti rūpēties par sabiedrības pietiekamu kapitalizāciju un sabiedrības maksātnespējas neiestāšanos.

Jautājums par dalībnieka atbildību par sabiedrības saistībām jo īpaši aktuāls kļūst tad, kad sabiedrībai tuvojas vai ir iestājusies maksātnespēja. Tas, ka kreditoriem noteiktos gadījumos ir jādod iespēja "ķerties klāt" aiz sabiedrības esošajām personām – dalībniekiem un vadībai, lai no viņiem paņemtu to, ko kreditori nevar paņemt no pašas sabiedrības, – atbilst elementāram taisnīguma principam. Citādi nemaz nebūtu izskaidrojams, kāpēc gandrīz visās lielākajās un tradīcijām bagātākajās tiesību sistēmās tādā vai citādā formā ir pazīstams dalībnieka atbildības par sabiedrības saistībām institūts.

Tālāk rakstā tiks ieskicēts dalībnieka atbildības par sabiedrības saistībām institūts divās kontinentālās Eiropas valstīs – Vācijā un Francijā, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, kas pieder t. s. common law sistēmai. Jāmin, ka dalībnieka atbildības par sabiedrības saistībām institūts katrā no šīm valstīm tiek saprasts atšķirīgi un arī vienas valsts ietvaros nereti pastāv dažādas šā koncepta izpratnes.