Principa vispārējais raksturojums

Tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem) un tiesības neliecināt pret sevi jeb tiesības neizdot pierādījumus pret sevi ir divas patstāvīgas, bet savā starpā saistītas imunitātes. Tiesības neliecināt pret sevi (neizdot pierādījumus) ir plašākas un ietver sevī tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem).²

Tiesības neliecināt pret sevi ir pārkāptas, ja izmantoti spaidi, lai iegūtu personu apsūdzošu informāciju jau uzsāktā vai sagaidāmā kriminālprocesā.³ Tātad šīs tiesības nav saistītas tikai ar krimināltiesiskām attiecībām, noteiktu procesa stadiju vai subjekta procesuālo statusu.

Spaidi pēc to rakstura var būt dažādi – fiziski, psihiski vai juridiski (piemēram, soda piedraudējums par atteikšanos liecināt).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) ieskatā, šo tiesību mērķis ir:

• aizsargāt apsūdzēto no valsts varas iestāžu ļaunprātīgas piespiešanas, mazinot nepareizas iztiesāšanas risku,⁴ jo šādas liecības var izrādīties nepatiesas;⁵

• respektēt apsūdzētā gribu klusēt.⁶

Parasti personas klusēšanu nedrīkst vērtēt kā pazīmi viņas vainai.⁷

ECT noraidījusi viedokli, ka privilēģija neliecināt pret sevi, attiecas tikai uz pašapsūdzošām liecībām, bet ne liecībām par labu sev vai liecībām, kas atbilst patiesībai, apstiprinot aizstāvības pozīciju. Tiesības neliecināt pret sevi nevar saprātīgi ierobežot tikai ar atzīšanos tiesību pārkāpumā vai liecībām, kurām piemīt tiešs inkriminējošs raksturs, jo liecības, kas iegūtas ar piespiešanu un ārēji neliekas pašinkriminējošas, (attaisnojošas piezīmes vai vienkārši informāciju par faktiem u.tml.) var vēlāk izmantot apsūdzības pamatošanai, lai pretstatītu citiem apsūdzētā paziņojumiem, apšaubītu viņa tiesā sniegtās liecības u.tml.⁸

Tomēr tiesības neliecināt pret sevi nav absolūtas.

• No šīm tiesībām var atteikties. Atteikšanās ir spēkā, ja tā pausta viennozīmīgi, saglabājot “procesuālo aizsardzības instrumentu” minimālo standartu.⁹

• Tiesības neliecināt pret sevi darbojas tikai attiecībās starp privātpersonu un valsti, bet ne starp privātpersonām.¹⁰ Tāpēc aizliegums izmantot pierādījumus, kas iegūti ar draudiem, spaidiem, (sk. Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 130. p.) piemērojams tikai tad, ja šos prettiesiskos līdzekļus tieši (vai pastarpināti, iesaistot privātpersonas) izmanto izmeklēšanu veicošās amatpersonas.¹¹

• Nošķirami pierādījumi, kas pastāv neatkarīgi no aizdomās turētā (apsūdzētā) gribas: “Tiesības neliecināt pret sevi vispirms saistāmas ar to, ka tiek respektēta apsūdzētā griba klusēt. Tās neattiecas uz tādu materiālu izmantošanu kriminālprocesos, kas iegūti no apsūdzētā, izmantojot piespiešanu, un pastāv neatkarīgi no viņa gribas, piemēram, dokumenti, kas iegūti, pamatojoties uz orderi (documents acquired pursuant to a warrant – angļu val.), elpas, asins un urīna, ķermeņa audu paraugi DNS analīzei.”¹²

• Gribas ietekmēšanā spaidi parasti pieļaujami tiktāl, cik to pieļauj kriminālprocesuālās normas. Piemēram, ja, apspriežot jautājumu par iespējamo sodu, nav piesolīts nesamērīgi bargs vai viegls sods, nav lietota neatļauta gribas ietekmēšana. Tātad atzīšanās, kas notikusi, paļaujoties uz šādi apsolītu sodu, pieļaujama pierādīšanā.¹³

• Tiesības neliecināt nepiešķir vispārēju imunitāti pret darbībām, kurām ir noziedzīgs raksturs. Šīs tiesības piešķir tikai tiesības klusēt, nevis tiesības radīt jaunu kaitējumu.¹⁴ Tāpēc persona nav atbrīvojama no kriminālatbildības un soda, ja darbības, ar kurām tā izvairās no iespējamās kriminālatbildības, veido jaunu noziegumu,¹⁵ piemēram, trešo personu uzkūdīšanu sniegt nepatiesas liecības, apzināti nepatiesu ziņojuma iesniegšanu u.tml.¹⁶

Tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumi

Turpinājumā detalizētāk par tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumiem.

Nosakot šo tiesību robežas, par orientieri uzskatāms šo tiesību mērķis – mazināt nepareizas iztiesāšanas risku, ko rada spaidu ietekme uz apsūdzēto, un respektēt viņa gribu klusēt.

ECT konsekventi paudusi viedokli, ka tiesības neliecināt pret sevi, resp., tiesības neizdot pierādījumus pret sevi, nav absolūtas.

Arī ECT tiesnešu atsevišķajās domās iezīmējas prasība saprātīgi ierobežot šīs tiesības: “Kriminālprocesa evolūcijas gaitā kopš laikiem, kad atzīšanās bija izšķirošs pierādījums un pratināšanas mērķis, bet inkvizīcijas process patiešām, kā likums, bija vēlams atzīšanās panākšanas līdzeklis, kā rezultātā termins “pratināšana” kļuva par sinonīmu “spīdzināšanai”, mēs esam sasnieguši otru galējību, proti, tiesībām neliecināt pret sevi. Tomēr iespējami dažādi viedokļi par šī principa darbības robežām. [..] Nedrīkst pazaudēt samērīguma sajūtu un neņemt vērā zināmā apmērā prioritātes. [..] Šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, par vadošo noteikumu jāuzskata samērīguma sajūta.”¹⁷

“Cilvēka cieņa un brīvība” skan neapstrīdami (have an absolute ring – angļu val.), tomēr mūsdienās jāsaglabā iespēja aizsargāt sabiedrību no tādām noziedzības formām, kuru efektīvai apkarošanai būtiski nepieciešams piespiest (noteikta veida kategoriju) aizdomās turētos sadarbībai, kas noved pie pašapsūdzēšanas.