Likuma “Par pašvaldībām” 41.panta pirmā daļa nosaka, ka vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumus pieņem saistošu noteikumu, noteikumu, nolikumu, instrukciju vai ieteikumu veidā vai arī tikai ieraksta sēdes protokolā un datē ar to pieņemšanas dienu.

Minētais likuma pants it kā dod izsmeļošu pašvaldību pieņemamo lēmumu veidu uzskaitījumu un līdz ar to arī nosaka robežas tiesiskās iedarbības veidiem, kurus var nostiprināt attiecīgā lēmumā, kas skar šīs administratīvās teritorijas iedzīvotājus un pašvaldību amatpersonas. Tas nozīmē, ka nosacīti var runāt par lēmumiem, kuri attiecas uz visām pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojošajām personām un lēmumiem, kuri skar konkrētas domes (padomes) darba organizāciju un amatpersonas.

Kāpēc par šādu iedalījumu var runāt tikai nosacīti? Minētais uzskaitījums dod pašvaldībām tiesības pieņemt lēmumus, ierakstot tos sēdes protokolā un datējot ar to pieņemšanas dienu. Šādi lēmumi var attiekties ne tikai uz pašas pašvaldības domes (padomes) amatpersonām, bet arī uz pašvaldības iedzīvotājiem. Atšķiras tikai šo lēmumu juridiskais spēks un līdz ar to arī apstrīdēšanas kārtība. Pēdējo atcelšana saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 47.pantu ir tiesas kompetencē, bet pārējo normatīvo aktu darbības apturēšana ir Ministru kabineta pilnvarotā ministra (šobrīd, īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās) kompetencē, kura turklāt ir noteikta minētā likuma 49.pantā un, protams, Satversmes tiesā apstrīdama.

Tomēr šoreiz raksta autors gribētu veikt pētījumu par pašvaldību normatīvajiem aktiem ar vislielāko juridisko spēku, proti, par pašvaldību saistošajiem noteikumiem.

Tā, likuma “Par pašvaldībām” 14.panta trešā daļa nosaka, ka savu funkciju izpildes nodrošināšanai likumā noteiktajos gadījumos pašvaldības izdod saistošos noteikumus. Likuma “Par pašvaldībām” 45.panta pirmā daļa nosaka, ka saistošie noteikumi ir obligāti visām fiziskajām un juridiskajām personām attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Bet Ministru kabineta noteikumu Nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” 10.punkts nosaka, ka, izdodot un piemērojot administratīvu aktu, jāievēro šāda vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, ņemot vērā to juridisko spēku:

1) Satversme;

2) likumi, Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

Jāatzīst, ka pašvaldību saistošajiem noteikumiem teorijā tiek pievērsta ļoti neliela nozīme un uzmanība, arī tiesību speciālisti par tiem runā tikai tiesību aktos minētā reglamentējuma ietvaros, turklāt nelabprāt.