Pagājušajā nedēļā apritēja kārtējā gadskārta kopš 1991. gada 19. augusta, kad pučisti centās apturēt sabirstošās Padomju Savienības bojāeju. Notika pretējais, un burtiski dažu dienu laikā PSRS kļuva par čaumalu bez olas, resp., satura, un jau tā paša gada 21. decembrī PSRS vispār beidza pastāvēt.

Pučs finalizēja arī Latvijas neatkarības atgūšanas procesu – 21. augustā Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", ar kuru atcēla 1990. gadā 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 5. punktu, kas paredzēja pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai, un 9. punktu, kas noteica neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā ar PSRS. Līdzīgi Latvijai notikumi risinājās arī Lietuvā un Igaunijā. Jau 24. augustā Baltijas valstu neatkarību atzina Krievija, bet 6. septembrī to paguva izdarīt pat PSRS.

Pagājušajā nedēļā, atskatoties uz šiem vēsturiskajiem notikumiem, kāds autoritatīvs Latvijas valststiesību lietpratējs konstatēja unikālu faktu – ka Latvijai faktiski ir trīs svinamas neatkarības dienas. Pirmkārt, protams, 1918. gada 18. novembris – valsts dibināšana, otrkārt – 1990. gada 4. maijs, kad padomju okupācijas apstākļos vēlētā Augstākā padome atzina, ka Latvijas Republika de jure joprojām pastāv, tikai nepieciešama valsts varas de facto atjaunošana, treškārt – jau minētais 1991. gada 21. augusts, kad šis de facto tika īstenots. Visi šie datumi, dabiski, iekļauti arī likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", pirmie divi – kā valsts svētku dienas, trešais atrodams atceres un atzīmējamo dienu sarakstā.

Tātad, pretēji ierastajam uzskatam par mūsu skumju pilno kalendāru, vismaz valsts neatkarības sakarā Latvijā oficiālu svētku netrūkst!

Pameklējot citu valstu pieredzē, līdziniekus neatkarības svinēšanā nemaz nav tik viegli atrast. Līdzīgi Latvijai vismaz divreiz valsts neatkarības svētkus, protams, svin mūsu likteņa līdzinieces Igaunija un Lietuva, tāpat 1918. gada un 1991. gada zīmīgie datumi tiek atzīmēti arī Armēnijā, Azerbaidžānā, Ukrainā u.c. valstīs, kas veidojušās un atradušās Krievijas impērijas un PSRS teritorijās. Tomēr analoģijas paretam atrodas arī tālākās pasaules daļās, piemēram, arī Dominikāna neatkarību svin divas reizes – priecājoties gan par atdalīšanos no Spānijas 1821. gadā, gan atbrīvošanos no Haiti okupācijas 1844. gadā.

Vēl viena svarīga atziņa, ko gadījās dzirdēt pagājušajā nedēļā, izskanēja Tallinā 20. augustā – oficiāli svinamajā Igaunijas Neatkarības atjaunošanas dienā, kas šogad noslēdzās ar britu megazvaigznes Robija Viljamsa koncertu. Tad, nu, lūk, viņš pilnīgi precīzi sveica savu tūkstošgalvaino skatītāju pūli Neatkarības atjaunošanas dienā, viņa vārdiem runājot: Day of Re-independence.

Ja jau pat vienkāršam strādnieku šķiras zēnam no Lielbritānijas, kā Robijs pats sevi definēja, ir tādējādi skaidra Igaunijas (un līdz ar to arī pārējo Baltijas valstu) turpinātības aksioma, tad, cerams, visai drīz šaubas zudīs arī atlikušajiem vietējiem un tālākiem kontinuitātes doktrīnas nesapratējiem.