Raksta nosaukums var šķist pārspīlēts, tomēr tas zināmā mērā atspoguļo tendences praksē.
Liecība ir viens no būtiskākiem, vienlaikus arī nedrošākiem pierādījumiem, jo dažādu iemeslu dēļ var neatbilst realitātei. Viens no šiem iemesliem ir liecinošās personas ieinteresētība liecināt nepatiesi. Tāpēc ir būtiski efektīvi to apkarot. Viens no šiem līdzekļiem ir Krimināllikuma (turpmāk – KL) 300. pants, kas paredz atbildību par apzināti nepatiesu liecību. Tomēr praksē daudzos gadījumos šo normu nepiemēro, izmantojot dažādus juridiskus argumentus, lai gan nav būtisku šaubu, ka liecības ir apzināti nepatiesas.
Šī raksta uzdevums ir mēģināt atspēkot praksē izplatītākos stereotipus, kas padara šo normu par neefektīvu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
