Raksta nosaukums var šķist pārspīlēts, tomēr tas zināmā mērā atspoguļo tendences praksē.

Liecība ir viens no būtiskākiem, vienlaikus arī nedrošākiem pierādījumiem, jo dažādu iemeslu dēļ var neatbilst realitātei. Viens no šiem iemesliem ir liecinošās personas ieinteresētība liecināt nepatiesi. Tāpēc ir būtiski efektīvi to apkarot. Viens no šiem līdzekļiem ir Krimināllikuma (turpmāk – KL) 300. pants, kas paredz atbildību par apzināti nepatiesu liecību. Tomēr praksē daudzos gadījumos šo normu nepiemēro, izmantojot dažādus juridiskus argumentus, lai gan nav būtisku šaubu, ka liecības ir apzināti nepatiesas.

Šī raksta uzdevums ir mēģināt atspēkot praksē izplatītākos stereotipus, kas padara šo normu par neefektīvu.