Bieži vien līdzcilvēki baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka tai sekos atriebība. Amerikāņu dzejniece Ella Vilkoksa (1850–1919) ir teikusi: "Kad nav jāklusē, bet mēs klusējam, tas ir klusēšanas grēks, kas padara cilvēkus par gļēvuļiem."³ Tādēļ par vardarbību ir jārunā, jāspēj to atpazīt un no vardarbības cietušajiem jāsniedz valsts un sabiedrības atbalsts, nodrošinot atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kā arī preventīvus pasākumus. Kā atzīts pētījumos, vardarbība, jo īpaši vardarbība ģimenē, ir universāla parādība, no kuras cieš cilvēki visā pasaulē. Raksta mērķis ir aplūkot vardarbībā cietušo personu aizsardzības instrumentu juridisko dabu nacionālo tiesību un starptautisko tiesību dimensijā, atklāt iespējamās problēmas praksē, kā arī raisīt diskusiju par minētajiem jautājumiem.

Vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par vienu no nopietnākajām problēmām, kas apdraud ģimeņu stabilitāti un labklājību. Tā var izjaukt ģimeņu dzīves ciklu un no paaudzes paaudzē atražot izkropļotas attiecības ģimenē.⁴ Negatīva, vardarbīga uzvedība visbiežāk izveidojas, mācoties no dažādiem paraugiem – rīcības modeļiem sabiedrībā, profesionālajās gaitās un ģimenē. Ar laiku mēs pierodam pie nelaipniem kaimiņiem, ierēdņiem, pārdevējiem vai medicīnas personāla, kas mēdz izlādēt savas negatīvās emocijas ikdienišķās situācijās. Iespējams, šie cilvēki jūtas dusmīgi par to, kas notiek viņu pašu dzīvē – zemas algas, nesaskaņas darbā vai ģimenē. Varbūt šie cilvēki cieš no fiziskas vai emocionālas vardarbības, un viņiem ir bail, ka paši būs tie, kurus izsmies vai sitīs, tādēļ viņi to dara pirmie. Daudziem cilvēkiem, kuri izturas vardarbīgi, ir zems pašnovērtējums, un, liekot citiem baidīties, tiek iegūta ilūzija par savu pašvērtību. Tā veidojas circulus inextricabilis jeb vardarbības apburtais loks.

Lai mazinātu vardarbību ģimenē, Latvijā tika pieņemts jauns regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, t.i., kopš 2014. gada 31. marta ir iespējama vardarbībā cietušo personu aizsardzība civilprocesuālā un policejiskā kārtībā. Lai nodrošinātu kompleksu vardarbībā cietušo personu aizsardzības mehānismu, spēkā stājās grozījumi vairākos normatīvajos aktos, t.i., "Grozījumi Civilprocesa likumā", "Grozījumi likumā "Par policiju"", "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā", "Grozījumi Krimināllikumā" un "Grozījumi Bāriņtiesu likumā". Salīdzinoši īsā laikā šis regulējums ir pierādījis sevi kā efektīvu instrumentu, jo iepriekš vienīgais risinājums, ja nebija pamata ierosināt krimināllietu par miesas bojājumu nodarīšanu, bija vardarbīgas personas aizturēšana uz trim stundām policijas iecirknī.

Ar minētajiem grozījumiem tika ieviests mehānisms, ar kura starpniecību personas var aizsargāt savas personiskās tiesības – tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību, veselību, dzimumneaizskaramību, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, izmantojot pagaidu civilprocesuālus līdzekļus, līdzīgi tam regulējumam, kāds jau pastāv daudzās Eiropas un pasaules valstīs.