Lai arī tām lielākoties ir kampaņveidīgs raksturs, var teikt, ka sistemātiskas, mērķtiecīgas publicistiskas aktivitātes vērojam jau ļoti daudzus gadus. Tās izpaužas, noteiktām žurnālistu aprindām veidojot dažkārt vārdā nosauktu (konkrētu) un citreiz nenosauktu (tad jau it kā sanāk, ka – visu) Latvijas banku publisko tēlu un atpazīstamību ar tādiem apzīmējumiem kā "naudas atmazgāšanas centri", "netīrās naudas veļasmašīnas" u.tml. Ne reizi gan nav nācies dzirdēt, ka būtu stājies spēkā notiesājošs spriedums vai ka vispār būtu Latvijas tiesu instancēs skatīta kaut viena krimināllieta, kurā kādai bankai kā juridiskai personai piemēroti piespiedu ietekmēšanas līdzekļi saistībā ar Krimināllikuma (KL) 195. pantā¹ paredzētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus bankas darbinieki vai koleģiālo institūciju locekļi būtu izdarījuši šīs bankas interesēs, šīs bankas labā vai šīs bankas nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā (sk. KL 12. pantu un VIII¹ nodaļu). Iespējams, ka attiecīgie žurnālisti ir vai nu pārcentušies un bijuši pārāk dāsni dažādu krimināltiesiskiem terminiem identisku vai pielīdzināmu epitetu izdalīšanā, vai arī ir spēlējuši noteiktas lomas citām valstīm izdevīgās Latvijas banku sektora reputācijas graušanas izrādēs. Neviena sabiedrības sargsuņa rejas taču nedrīkst pieklusināt tādi uzpurņi kā, piemēram, juristu izgudrotā jocība – nevainīguma prezumcija.