1. Stambulas konvencijas vēsturiskā attīstība

Kā Eiropas vadošā cilvēktiesību organizācija Eiropas Padome kopš 20. gadsimta 90. gadiem ir īstenojusi vairākas iniciatīvas, lai veicinātu sieviešu aizsardzību pret vardarbību. 1993. gadā notika 3. Eiropas Ministru konference par sieviešu un vīriešu līdztiesību, pēc kuras tika izstrādāts rīcības plāns vardarbības pret sievietēm apkarošanai. Šis rīcības plāns bija pirmās vispusīgās politikas pamatnostādnes valsts pārvaldes iestādēm.

Šīm aktivitātēm sekoja Eiropas Padomes Ministru komitejas 2002. gada Ieteikumu Rec(2002)5 dalībvalstīm par sieviešu aizsardzību pret vardarbību pieņemšana. Šo rekomendāciju pieņemšana tiek uzskatīta par nozīmīgu pavērsiena punktu, jo ar tām pirmo reizi Eiropā tika ierosināta vispusīga stratēģija pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanai un vardarbības upuru aizsardzībai visās Eiropas Padomes dalībvalstīs.

Ar mērķi aktivizēt vardarbības pret sievietēm izskaušanu un lai no jauna apstiprinātu savas saistības šajā jomā, 3. Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Varšavā 2005. gada 16.–17. maijā, tika nolemts veikt plašu kampaņu pret vardarbību pret sievietēm. Šī kampaņa tika īstenota no 2006. gada līdz 2008. gadam, kuras ietvaros tika atklātas daudzas problēmas, kā arī noskaidroti labās prakses un iniciatīvu piemēri.

Arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja šīs kampaņas iespaidā pieņēma stingru politisku nostāju pret jebkāda veida vardarbību pret sievietēm. Parlamentārā asambleja ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas un rekomendācijas aicinot ieviest tiesiski saistošus standartus, lai novērstu, aizsargātu pret vissmagākajām un plašāk izplatītākajām vardarbības formām, kas ir balstītas uz dzimumu.

Nacionālie ziņojumi, pētījumi un aptaujas atklāja problēmas apmēru Eiropā. Kampaņa jo īpaši atklāja, cik ļoti valstu reakcija uz vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē atšķiras Eiropā. Atklājās nepieciešamība pēc harmonizētiem normatīvo aktu standartiem, lai nodrošinātu, ka cietušie gūst vienāda līmeņa aizsardzību jebkurā Eiropas valstī. Politiskais atbalsts šādam normatīvajam regulējumam pieauga, un Eiropas Padomes dalībvalstu tieslietu ministri uzsāka sarunas par nākamo soli, lai nodrošinātu aizsardzību pret vardarbību ģimenē, jo īpaši, intīmā partnera vardarbību.

Ņemot vērā tās vadošo lomu cilvēktiesību aizsardzībā, Eiropas Padome nolēma, ka ir jānosaka visaptveroši standarti, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. 2008. gada decembrī Ministru komiteja izveidoja ekspertu grupu, kurai tika uzdots šajā jomā sagatavot konvencijas projektu. Ekspertu grupa pie konvencijas projekta strādāja divus gadus, līdz konvencijas projekts tika pabeigts 2010. gada decembrī.

Eiropas Padomes Ministru komiteja 2011. gada 7. aprīlī pieņēma Stambulas konvenciju. Parakstīšanai konvencija tika atvērta 2011. gada 11. maijā Ministru komitejas 121. sesijas laikā Stambulā. Pēc tam, kad Andora kā 10. valsts 2014. gada 22. aprīlī ratificēja konvenciju, tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā. Pēc garām diskusijām Latvija Stambulas konvenciju parakstīja 2016. gada 18. maijā.

2. Īsumā par Stambulas konvencijas regulējumu

Stambulas konvencijas galvenie mērķi ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības, kā arī novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodot par to un veicot pasākumus tās izskaušanai. Tāpat konvencijas mērķis ir veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, uzskatot līdztiesības trūkumu par vienu no iemesliem vardarbībai pret sievietēm. Pārējie konvencijas mērķi ir saistīti ar aizsardzības sistēmas, politikas un pasākumu īstenošanu, lai aizsargātu vardarbības upurus, kā arī sekmētu dalībvalstu sadarbību un nodrošinātu atbalstu organizācijām un tiesībsargājošajām institūcijām.

Stambulas konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas nesamērīgi skar sievietes, jo īpaši konvencija cenšas aizsargāt tādas sievietes, kas cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, un vardarbības ģimenē.

Īpaša uzmanība konvencijā veltīta pamattiesību, līdztiesības un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu novēršanai. Konvencija paredz valstīm pienākumu pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pienākumus, lai novērstu jebkādu sieviešu diskrimināciju, iekļaujot savas valsts konstitūcijā sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, aizliedzot sieviešu diskrimināciju, kā arī atceļot vispārpieņemto praksi, kas diskriminē sievietes. Eiropas migrantu krīzes kontekstā īpaši aktuāli ir tas, ka Stambulas konvencija paredz vienlīdzīgas tiesības uz aizsardzību pret vardarbību arī sievietēm, kam ir migranta vai bēgļa statuss.

Galvenie instrumenti, ar kuru palīdzību ir paredzēts sasniegt konvencijas mērķus, ir dalībvalstu politikas saskaņošana, normatīvo aktu izstrāde, ieviešot konvencijā nostiprinātos principus, sadarbības īstenošana dalībvalstu un nevalstisko organizāciju starpā, kā arī datu un statistikas apkopošana.

Ievērojot to, ka Stambulas konvencijas mērķis ir noteikt vienotus standartus sieviešu aizsardzībai pret vardarbību, konvencijas V nodaļā ir ietverts vardarbības izpausmju pret sievietēm uzskaitījums. To vidū ietilpst psiholoģiska tīša vardarbība, tīša vajāšana, tīša fiziska vardarbība, tīša seksuāla vardarbība, tostarp izvarošana, tīšas piespiedu laulības, tīša sieviešu dzimumorgānu tīša kropļošana, tīšs piespiedu aborts, piespiedu sterilizācija un tīša seksuāla uzmākšanās. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka šādas darbības normatīvajos aktos tiek atzītas par krimināli sodāmām.

Tāpat Stambulas konvencijā ir ietverts to pasākumu minimums, kas dalībvalstīm ir jānodrošina gadījumā, ja ir notikusi vardarbība pret sievietēm. To vidū ietilpst pienācīgas tiesībsargājošo institūciju reaģēšanas vardarbības gadījumos nodrošināšana, riska novērtēšana un riska vadība, kā arī ārkārtas aizliegums tuvoties pēc vardarbības akta.

Stambulas konvencijas 30. pants nosaka, ka dalībvalstīm ir jāizveido mehānisms, lai vardarbības upuri varētu prasīt kompensāciju par tiem nodarīto kaitējumu. Konvencijas 30. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka valstij pašai ir jāmaksā cietušajam kompensācija īpaši smagas vardarbības gadījumā, ja pilnu kompensāciju nav iespējams saņemt no vainīgās personas, apdrošinātāja vai cita avota. Vairākas valstis ir izdarījušas atrunu par šo noteikumu, nespējot nodrošināt tā izpildi.

Lai nodrošinātu Stambulas konvencijā noteikto mērķu īstenošanu un konvencijas dalībvalstu aktīvu iesaisti to sasniegšanā, konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu. To, kā dalībvalstis īsteno konvenciju, uzrauga Ekspertu grupa vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai. Atbilstoši konvencijai ekspertu grupa sastāv no 10 līdz 15 cilvēkiem. Pirmā ekspertu grupa 10 cilvēku sastāvā tika ievēlēta 2015. gada 4. maijā, bet uz pirmo sapulci tā sanāca 2015. gada 21. septembrī. Ekspertu grupas sastāvs tiks paplašināts, kad konvenciju būs ratificējušas 25 valstis. Ekspertu grupa darbosies, sagatavojot anketas, kas dalībvalstīm būs jāaizpilda par normatīvajiem aktiem un īstenotajiem pasākumiem konvencijas īstenošanai. Ekspertu grupai pēc informācijas apkopošanas un problēmu identificēšanas ir tiesības sagatavot vispārīgus ieteikumus vai ieteikumus konkrētai dalībvalstij vardarbības pret sievietēm novēršanai.

3. Valstis, kas parakstījušas Stambulas konvenciju, un to atrunas

Stambulas konvencija tika atklāta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā. Konvencija stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kad to bija ratificējušas 10 valstis. Šobrīd konvenciju ir parakstījušas kopā 42 valstis (tostarp visas ES dalībvalstis), no kurām 22 valstis (tostarp 13 ES dalībvalstis) to jau ir ratificējušas. Ir paredzēts, ka Latvija konvenciju ratificēs 2018. gada oktobrī.

15 valstis, tostarp Latvija, ir parakstījušas konvenciju ar atrunām, savukārt deklarācijas pie konvencijas ir tikai piecām valstīm – Francijai, Latvijai, Lietuvai, Polijai un Spānijai. Teritoriālās attiecināmības atrunas ir trīs valstīm – Andorai, Nīderlandei un Spānijai. Četras valstis – Austrija, Somija, Nīderlande un Zviedrija – ir paudušas iebildumus, kas ir saistīti ar citu valstu deklarācijām.

Atrunas, ko valstis ir veikušas, ir saistītas ar ierobežojumiem attiecībā uz noteiktu konvencijas noteikumu piemērošanu. Astoņas valstis ir ierobežojušas Stambulas konvencijas 30. panta otrās daļas piemērošanu, kas paredz valstīm pienākumu nodrošināt no smagas vardarbības cietušām personām atbilstošu kompensāciju par tām nodarīto kaitējumu, ja no citiem avotiem to nav iespējams segt. Savukārt 10 valstis ir ierobežojušas konvencijas 44. panta atsevišķu daļu piemērošanu. 44. pants paredz jurisdikcijas noteikumus, un liela daļa valstu izvēlējušās nepiemērot konvencijas 44. panta pirmās daļas e. punktu, kas paredz jurisdikciju par noziedzīgiem nodarījumiem, kurus izdarījusi persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgajā dalībvalstī. Latvija ir izteikusi atrunu attiecībā uz konvencijas 55. panta pirmo daļu par izmeklēšanas un tiesvedības turpināšanu neatkarīgi no cietušā gribas, paredzot, ka to nevarēs attiecināt uz gadījumu, kad nodarīti viegli miesas bojājumi. Atrunas par konvencijas 55. pantu paredzējušas vēl piecas valstis. Šīs ir dalībvalstu un konvenciju parakstījušo valstu starpā populārākās atrunas, taču valstis ir veikušas atrunas attiecībā arī uz vairākiem citiem konvencijas noteikumiem.

Latvija, Lietuva un Polija ir parakstījušas deklarāciju, kas paredz, ka konvencija šajās valstīs tiks piemērota tikai saskaņā ar šo valstu konstitūcijām.

Pirmā šādu deklarāciju parakstīja Polija 2012. gada 18. decembrī. Par Polijas deklarāciju četras dalībvalstis – Austrija, Somija, Nīderlande un Zviedrija – ir izteikušas iebildumus, uzskatot, ka šāda Polijas deklarācija neļaus sasniegt Stambulas konvencijas mērķi. Šo valstu iebildumi nekādā veidā gan neietekmē konvencijas spēkā esamību ne attiecībā uz Poliju, ne arī attiecībā uz Austriju, Somiju, Nīderlandi un Zviedriju.

4. Statistika par vardarbību pret sievietēm Eiropas Savienībā

Datus par vardarbību pret sievietēm ir grūti apkopot, jo tā nav tēma, kas sabiedrībā brīvi tiktu apspriesta, un liela daļa sieviešu informāciju par šādu vardarbību slēpj un nevēršas pēc palīdzības. Ievērojot to, ka šādu visaptverošu pētījumu par vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, nebija, taču jautājums par šādas vardarbības novēršanu bija aktualizēts, kā arī lai noteiktu Stambulas konvencijas aktualitāti un nepieciešamību tai pievienoties, šādu plašu pētījumu 2014. gadā veica Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra.¹ Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra pētījumā iesaistīja 42 000 sieviešu no 28 ES dalībvalstīm.

Veicot statistikas apkopošanu, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra ir izdarījusi šādus secinājumus:

• viena no trim sievietēm (33 %) ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību kopš 15 gadu vecuma, bet Latvijā šis rādītājs pārsniedz vidējos ES rādītājus un ir 39 %;

• aptuveni 8 % sieviešu pēdējo 12 mēnešu laikā pirms aptaujas veikšanas ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību;

• viena no 10 sievietēm ir cietusi no kāda veida seksuālas vardarbības kopš 15 gadu vecuma;

• viena no 20 sievietēm ir piedzīvojusi izvarošanu kopš 15 gadu vecuma;

• 22 % sieviešu, kurām ir vai ir bijušas attiecības ar vīrieti, ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību;

• aptuveni vienu trešdaļu no sievietēm, kuras norāda, ka tās ir izvarojuši to pašreizējie partneri, apgalvo, ka ir piedzīvojušas sešus vai vairākus izvarošanas incidentus ar saviem partneriem;

• tikai viena no trim sievietēm, kas cietusi no partnera vardarbības, un viena no četrām sievietēm, kas cietusi no citas personas, kas nav partneris, vardarbības, ir ziņojusi policijai vai kādam citam dienestam;

• partnera psiholoģisku vardarbību kopš 15 gadu vecuma ir piedzīvojuši 28 % sieviešu, bet Latvijā šis rādītājs 2012. gadā pārsniedza 60 %;

• viena no piecām sievietēm (28 %) kopš 15 gadu vecuma ir piedzīvojusi kādu no vajāšanas veidiem, bet Latvija 2012. gadā ietilpa to valstu vidū, kur šis rādītājs bija augstāks par 10%, bet nepārsniedz 19 %;

• 23 % sieviešu, kas cietušas no vajāšanas, pēc nopietnāka vajāšanas incidenta ir bijušas spiestas mainīt savu e-pasta adresi vai tālruņa numuru;

• viena no piecām sievietēm kopš 15 gadu vecuma ir saskārusies ar nevēlamiem pieskārieniem, apskāvieniem vai skūpstiem; 32 % šādu sieviešu kā vainīgo norādījušas kolēģi, priekšnieku vai klientu;

• 74 % līdz 75 % profesionālā jomā vai augstāka līmeņa amatos strādājošo sieviešu ir dzīves laikā saskārušās ar seksuālu uzmākšanos.

Eiropas Savienības Cilvēktiesību aģentūras apkopotie statistikas dati pirmo reizi apstiprināja, ka vardarbība pret sievietēm Eiropā ir vairāk izplatīta, nekā tas tika gaidīts, un tā ir reāla problēma. Turklāt cīņu pret šo problēmu apgrūtina tas, ka tā ir plaši izplatīta ģimenes lokā un sievietes par vardarbības gadījumiem ziņo reti.

5. Latvijas statistika par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem

Latvijā atsevišķa statistika par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē netiek apkopota. Taču pēc žurnāla "Jurista Vārds" īpaša lūguma Valsts policija sniedza statistikas datus par kriminālprocesiem, kas ierosināti par atsevišķu vardarbīgu nodarījumu izdarīšanu 2014. un 2015. gadā.

2014. gadā Valsts policija reģistrēja 7210 gadījumus (izsaukumus, iesniegumus, riska informācijas), kas bija saistīti ar ģimenes konfliktiem, savukārt 2015. gadā šādu reģistrēto gadījumu skaits sasniedzis 8205. Atsevišķus datus par to, vai šajos konfliktos bijusi vardarbība un kā tie tālāk kvalificēti pēc Krimināllikuma pantiem, Valsts policija nav apkopojusi.

Valsts policija ir apkopojusi informāciju par ierosinātajiem kriminālprocesiem par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem un tajos par cietušajiem atzītajām personām.

Valsts policija, sniedzot statistikas datus, papildus paskaidroja, ka lielākā daļa no minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir saistīti tieši ar sadzīviskiem konfliktiem, konfliktiem ģimenē un konfliktiem alkohola reibumā. Par vardarbīgiem noziegumiem, kas nav saistīti ar sadzīviska rakstura konfliktiem starp savstarpēji pazīstamām personām, var runāt tikai atsevišķos gadījumos. Latvijā vardarbīgi noziegumi galvenokārt tiek izdarīti tieši slēgtā vidē – ģimenē vai starp paziņām.

Salīdzinot Valsts policijas apkopotos statistikas datus ar Eiropas Savienības Cilvēktiesību aģentūras apkopotajiem datiem, jākonstatē, ka reģistrētās vardarbības pret sievietēm līmenis Latvijā ir salīdzinoši zems. Iemesls tam varētu būt jau iepriekš minētais, ka sievietes vardarbības gadījumā parasti pēc palīdzības nevēršas. Valsts policijas apkopotie statistikas dati vienlaikus atspoguļo, ka reģistrētos vardarbīgos noziegumos cietušie vairāk ir vīrieši. Taču, vērtējot šo statistiku, jāņem vērā, ka šādi noziedzīgie nodarījumi bieži vien ir saistīti ar alkohola lietošanu, nevis ar dzimumu saistīta vardarbība.