Jēdziena "diskriminācija" saturs un diskriminācijas novēršana

Jēdziens "diskriminācija" ietver ne tikai atšķirīgu izturēšanos pret personām vienādās un salīdzināmās situācijās, bet arī vienādu izturēšanos pret personām atšķirīgā situācijā. Līdztiesības un diskriminācijas novēršanas princips ir balstīts Aristoteļa paradigmā, kurš attiecīgi nosaka, ka līdzīgās situācijās ir jāizturas līdzīgi, bet atšķirīgās – atšķirīgi, samērā ar šo situāciju atšķirību.¹

Šāds diskriminācijas aizlieguma principa saturs attiecīgi ir nostiprināts gan Satversmes tiesas,² gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas³ (turpmāk – ECT), gan Eiropas Savienības Tiesas⁴ (turpmāk – EST) judikatūrā.

Attiecīgi gan Latvijas konstitucionālās tiesības, gan arī Latvijai saistošie starptautiskie līgumi uzliek par pienākumu nodrošināt divu situāciju izskaušanu:

1. atšķirīgu attieksmi pret personām vienādās un salīdzināmās situācijās;

2. vienādu attieksmi pret personām atšķirīgās situācijās.

Šīs divas situācijas, kuras aizliedz diskriminācijas aizlieguma princips, paredz atšķirīgu pieeju nelīdztiesības izskaušanai, kuras attiecīgi tiesību doktrīnā dēvē par formālu un reālo līdztiesības pieeju.

Formālās līdztiesības pieeja parasti atspoguļo simetrisku situāciju – vienlīdzīgu attieksmi pret līdzīgajiem, kamēr reālās līdztiesības pieeja atspoguļo asimetrisku situāciju, kura ir spējīga atpazīt tiesību normas, kuras ir, piemēram, it kā "dzimumneitrālas" vai "etniski neitrālas", tomēr praksē rada pie noteiktām grupām piederošu personu izstumšanu.⁵

Formālās līdztiesības pieeja ļauj atpazīt situācijas, kurās ir iesaistīti līdzīgie. Formālā līdztiesības pieeja tās klasiskajā izpratnē prezumē, ka visi cilvēki ir vienādi, bet apstākļi un pazīmes, kas raksturo vienādas vai līdzīgas situācijas, tiek noteikti no sabiedrībā valdošās grupas normas.⁶ Formālās līdztiesības pieeja ir cieši saistīta ar liberālo tirgus ekonomiku. Tā ir balstīta uz brīvu tirgu, individuālismu un formālu taisnīgumu,⁷ kur "norma" ir vīrietis, kas ir balts un veselīgs.⁸ Formālās līdztiesības pieeja neparedz atšķirīgu attieksmi pret tiem, kas neiekļaujas valdošās grupas normā. Formālās pieejas kontekstā neviena situācija nevar tikt skatīta, ja tai nav atbilstošs līdzinieks,⁹ tādējādi atstājot ārpusē tos, kas neatbilst normai.

Attiecīgi, lai persona varētu prasīt vienlīdzīgu attieksmi, jo viņa atrodas vienādās un salīdzināmās situācijās, šai personai ir "jānokļūst" līdz šai vienlīdzīgajai situācijai. Piemēram, formālā pieeja atklās tādu diskriminācijas dzimuma dēļ nodarbinātībā situāciju, kurā pretendente sieviete ir vispiemērotākā pretendente attiecīgā darba veikšanai, ņemot vērā viņas izglītību un profesionālo pieredzi, taču viņa netiek pieņemta darbā aizspriedumu dēļ, piemēram, tādēļ, ka viņai ir mazi bērni un darba devējs uzskata, ka viņa varētu bieži kavēt darbu bērnu slimības dēļ. Tomēr, lai līdz šai situācijai, kuru atpazīst formālā pieeja diskriminācijas novēršanai, nokļūtu, sievietei – mazu bērnu mātei un galvenajai vai vienīgajai aprūpētājai – ir jānokļūst. Proti, lai viņa vispār varētu pieteikties darbā, sievietei ir jānodrošina bērnu aprūpe un pieskatīšana, kamēr viņa strādā. Kā zināms, piekļuve bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem reālajā dzīvē var būt problemātiska gan tādēļ, ka trūkst vietu bērnudārzos, gan aukļu pakalpojumu augsto cenu dēļ. Minētie piemēri atspoguļo sociālos šķēršļus, kuri personai neļauj nokļūt līdz vienādai un salīdzināmai situācijai, lai prasītu formālās diskriminācijas novēršanu. Pēdējo realitātē diskriminējošo situāciju spēj atpazīt tikai reālā pieeja diskriminācijas novēršanai.

Tādēļ reālās līdztiesības pieeja "gādā" par šo sociālo šķēršļu atpazīšanu un attiecīgi specifisku tiesību radīšanu grupām, kuras savā dzīvē ar šiem šķēršļiem saskaras.

No minētā izriet, ka formālās līdztiesības pieeja ir šaurāka – tā gādā par vienlīdzīgu attieksmi pret vienlīdzīgajiem, kamēr reālās līdztiesības pieeja gādā par vienlīdzīgu iespēju radīšanu visām sabiedrības grupām, nodrošinot katrai grupai nepieciešamās tiesības, lai tās varētu baudīt sabiedrības labumus līdzvērtīgi ar pārējiem.

Reālā līdztiesība ir saistīta ar līdztiesības izpratni saistībā ar tiesiskā regulējuma realizēšanas dzīvē radīto efektu, nevis jautājumu, vai rakstītās tiesību normas pašas par sevi nosaka kādu atšķirību attieksmē. Līdz ar to centrālais jautājums ir – nevis vai tiesību normas pašas par sevi nosaka atšķirīgu attieksmi, bet gan vai tiesību normu efekts realitātē ir tāds, kas rada mazāk labvēlīgu situāciju, diskrimināciju, izslēgšanu.¹⁰

Tāpat reālās līdztiesības pieeja ļauj atpazīt strukturālo nelīdztiesību, t.i., situāciju, kurā nav viena konkrēta diskriminācijas avota (persona, līgums, tiesību norma), kas pārkāpj līdztiesības principu, bet gan dzīvē eksistējošos sociālos šķēršļus, kas atsevišķām personu grupām liedz vienlīdzīgas iespējas.¹¹

Gan ECT, gan EST nesenā judikatūra norāda uz to, ka arvien vairāk šīs tiesas sliecas par labu reālās diskriminācijas situāciju tiesiskai atpazīšanai un attiecīgi risināšanai.¹²

Stambulas konvencija pamatā ir vērsta uz līdztiesības pēc būtības sasniegšanu, t.i., vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu. Tā atzīst, ka institucionāli dažādo dzimumu sociālo lomu dēļ sievietes tiek nesalīdzināmi biežāk pakļautas vardarbībai ģimenē, kas ir sociāls šķērslis līdztiesīgu pozīciju ar vīrieti sasniegšanā visās dzīves jomās. Tas nozīmē, ka Stambulas konvencija deklaratīvi vēršas pret situācijām, kurās sieviete un vīrietis neatrodas vienādās un salīdzināmās situācijās sociālo šķēršļu dēļ, kas rodas atšķirīgu dzimumu sociālo šķēršļu dēļ.

Tai pašā laikā konvencijā noteiktā aizsardzība pret vardarbību ir attiecināma pret jebkuru personu neatkarīgi no dzimuma, rases, reliģiskās vai citas pārliecības un citu pazīmju dēļ. Tādēļ ir juridiski nekorekti apgalvot, ka konvencija "diskriminē vīriešus", jo tā tikai identificē sociālo situāciju, bet tiesisko aizsardzību piešķir personām neatkarīgi no dzimuma.

Jēdzienu "dzimte" un "dzimums" saturs un savstarpējā saistība

Otrkārt, svarīgi ir noskaidrot jēdzienu "dzimte" un "dzimums" izpratni pastāvošajā tiesiskajā regulējumā un Stambulas konvencijā. Diskriminācija dzimuma dēļ aizliedz arī diskrimināciju dzimtes dēļ, t.i., jēdziena "dzimums" traktējums sevī iekļauj arī jēdzienu "dzimte". Līdz ar to Latvijas tiesību sistēmā jau tagad pilnvērtīgi "darbojas" jēdziens "dzimte" kā jēdziena "dzimums" daļa.

Tas skaidri izriet no daudziem tiesību avotiem, t.sk. ne tikai no starptautisko tiesu, bet arī Latvijas tiesu prakses.

Lielākā daļa diskriminācijas notiek nevis dzimuma, bet gan tā dzimtes apstākļu dēļ. Būtībā diskriminācija bioloģiskā dzimuma (tātad šauri "dzimuma") dēļ notiek tikai situācijās, kuras ir balstītas bioloģiskās atšķirībās, piemēram, nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā grūtniecības vai maternitātes dēļ.¹³ Tādēļ visbiežāk diskriminējošu situāciju pamats ir "dzimtes" jeb sociālā dzimuma radīti nosacījumi.

Ņemot vērā pašlaik spēkā esošo tiesisko regulējumu un tā interpretāciju tiesās, t.sk. ECT un EST, diskriminējošas situācijas no jēdzienu "dzimtes" un "dzimuma" savstarpējās saistības viedokļa ir identificējamas trīs dažādās situācijās.

Pirmās divas attiecas uz situācijām, kur personas bioloģiskais dzimums sakrīt vai tiek asociēts ar attiecīgā bioloģiskā dzimuma sociālo dzimumu.

Pirmā situācijā, kad personai tiek piedēvēta attiecīgajam dzimumam raksturīga stereotipiska dzimtes uzvedība.

Piemēram, vientuļa māmiņa ar diviem bērniem netiek pieņemta darbā, jo darba devējs uzskata, ka bērni slimos, māte viņus aprūpēs, kā rezultātā sieviete bieži kavēs darbu. Tomēr darba devēja pieņēmums ir maldīgs, jo par bērniem slimības laikā rūpējas viņu vecvecāki, kuri atrodas vecuma pensijā. Vai vēl viens piemērs: vīrietim tiek atteikts darbs bērnudārzā par audzinātāju, jo darba devējs šo amatu attiecina tikai uz sievietēm. Tāpat Latvijas tiesa ir atzinusi par diskriminējošu situāciju, kurā sievietei ar atbilstošu kvalifikāciju tiek atteikta pārdošanas vadītāja vakance, jo uzņēmums uzskata, ka minētajai "konkrētajai pozīcijai vislabāk derētu vīrietis".¹⁴

Otrā situācijā, kur pret personu tiek vērsta mazāk labvēlīga attieksme viņas dzimtes jeb dzimumam raksturīgās sociālās uzvedības dēļ.

Piemēram, darba devējs nenodrošina visus tos pašus labumus nepilna laika darbiniekiem, kuri tiek nodrošināti pilna laika darbiniekiem. Pilna laika darbinieki pārsvarā ir vīrieši, bet nepilna laika darbinieki – sievietes.¹⁵ Sievietes strādā nepilnu darba laiku savas sociālās lomas dēļ – viņām ir jāuzņemas bērnu un ģimenes aprūpe, līdz ar to viņām neatliek ne laika, ne enerģijas nodoties pilna laika peļņas darbam.

Nosacīti varētu izdalīt arī trešo situāciju, proti, kad par diskrimināciju dzimuma dēļ tiek uzskatīti arī gadījumi, kuros personas bioloģiskā dzimuma dēļ netiek akceptēta personas uzvedība, kura atbilstu pretējā dzimuma sociālajam dzimumam.

Piemēram, tas būtu situācijās, kur tēvs prasa tiesību izmantošanu uz bērna kopšanas atvaļinājumu, bet tas tiek liegts, jo bērna kopšana "tradicionāli" tiek attiecināta uz sievietes sociālo lomu,¹⁶ vai arī situācijā, kur valsts normatīvie akti noliedz faktu, ka nereti sievietes ir galvenās ģimenes apgādnieces.¹⁷

No minētā izriet, ka Latvijas tiesību sistēmā "dzimte" ir jau eksistējošs jēdziens un tas ir iekļauts jēdzienā "dzimums".

Līdz šim ir izskanējušas bažas, ka līdz ar pievienošanos Stambulas konvencijai Latvijas tiesību sistēmā tiks "ievazāta genderisma sociālā teorija".¹⁸ Šādi apsvērumi neatbilst nedz jau eksistējošai tiesību doktrīnai Latvijas tiesībās, nedz arī tā izriet no Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem vai Stambulas konvencijas.

Tajā pašā zinātniskajā rakstā, no kura B. Rudevska secina, ka Stambulas konvencija apdraud Latvijas tiesību sistēmu, tiek aprakstītas vairākas eksistējošas doktrīnas par sociālā dzimuma un bioloģiskā dzimuma saistību. Saskaņā ar šī raksta autora Frančesko Agnello atzinumu¹⁹ pastāv gan "genderisma" teorija, kas neatzīst saikni starp personas sociālo un bioloģisko dzimumu, gan arī radikāla teorija pretstatā, kura atzīst tikai bioloģisko dzimumu, tādējādi noliedzot sabiedrības un kultūras ietekmi uz dzimumu. Pēdējā minētā pieeja, kā norāda Agnello, var pat attaisnot vardarbību pret sievieti kā pieņemamu un bioloģiskajā dzimumā jeb vīrieša bioloģiskajā pārākumā pār sievieti balstītu fenomenu. Visbiežāk sociālā teorijā tiek lietota "personalizētā" pieeja, saskaņā ar kuru, lai arī pastāv sociālais dzimums, t.i., sabiedrības radīta katram dzimumam piedēvēta uzvedība un loma, tomēr sociālais dzimums un bioloģiskais dzimums tiek skatīti kā savstarpēji saistīti. Kā norāda Agnello, patlaban, piemēram, ECT prakse liecina par pieturēšanos pie "personalizētās" teorijas, t.i., ka "dzimums" un "dzimte" tiek skatīti kā savstarpēji saistīti jēdzieni.²⁰

Arī šajā rakstā iepriekš minētajās pirmajās divās situācijās²¹ sociālais dzimums tiek saistīts ar bioloģisko dzimumu, tādējādi skaidri norādot, ka gan Latvijā, gan Eiropā tiešām tiek realizēta "personalizētā" teorija.

Jautājumi varētu rasties attiecībā uz rakstā minēto trešo situāciju, kurā par diskrimināciju dzimuma dēļ tiek uzskatīti arī gadījumi, kuros personas bioloģiskā dzimuma dēļ netiek akceptēta personas uzvedība, kura atbilstu pretējā dzimuma sociālajam dzimumam. Formāli šeit sociālais dzimums kādā aspektā "nesakrīt" ar bioloģisko dzimumu, taču no minētās judikatūras diskriminācija šādā konstrukcijā juridiski tiek atzīta tikai tādā gadījumā, ja izmaiņas dzimumu sociālajā uzvedībā ir sabiedrībā notikušas un tās ir caurmērā akceptētas,²² t.i., šajā gadījumā ir notikusi priekšstatu maiņa par personai raksturīgo ar dzimumu saistīto dzimtes uzvedību. Līdz ar to šajā trešajā gadījumā par diskriminējošām tiek atzītas situācijas, kurās tiek atzīts, ka konkrētai uzvedībai nav saistības ar bioloģisko dzimumu. Piemēram, Latvijas valsts vecāku atvaļinājumu piešķir vienam no vecākiem pēc viņu izvēles, uzskatot, ka pilna laika bērna kopšanā jādod iespēja iesaistīties gan tēvam, gan mātei.

Līdz ar to pašlaik Latvijas tiesību sistēmā gan nacionālā, gan starptautiski saistošo līgumu kontekstā darbojas pieeja, kur dzimums tiek saistīts ar dzimti.

Stambulas konvencija pati par sevi neievieš jaunu pieeju attiecībā uz "dzimuma"/"dzimtes" jēdzienu attiecībām. Konvencijas 3. panta (c) punktā noteiktā "dzimtes" definīcija ir piemērojama, pirmkārt, tikai kopsakarā ar citām konvencijā noteiktajām definīcijām un, otrkārt, tikai konvencijas materiālā tvēruma ietvaros. Attiecībā uz pirmo – konvencijas 3. panta (c) punktā noteiktā "dzimtes" definīcija darbojas tikai kopsakarā ar tai sekojošo definīciju "uz dzimti balstīta vardarbība pret sievietēm" (konvencijas 3. panta (d) punkts), skaidri norāda uz sociālās dzimtes saistību ar bioloģisko "dzimumu", tādējādi uzsverot, ka konvencija aizsargā pret diskrimināciju uz dzimtes (sociālā dzimuma) pamata saistībā ar dzimumu (bioloģisko dzimumu).

To apliecina arī konvencijas skaidrojošā ziņojuma 43. punkts, kurā skaidri norādīts, ka definīcija "dzimte" konvencijā ir iekļauta, lai uzsvērtu "dzimtes" (sociālā dzimuma) lomu vardarbības pret sievieti esamības skaidrošanā. Šāda pieeja ir balstīta pētījumos, kuri pierāda, ka atsevišķas "dzimtes" lomas un aizspriedumi, kā arī to bioloģizēšana jeb uztveršana par "dabiskiem" rada nevēlamu un kaitīgu praksi, kas sekmē vardarbības pret sievieti attaisnošanu.²³

To cita starpā uzsver arī F. Agnello, norādot, ka tādējādi "dzimtes" definīcija konvencijas 3. panta (c) punktā būtībā ir lieka²⁴ un ka būtībā konvencija ar visu "dzimtes" definīcijas iekļaušanu virzās "tajā pašā virzienā, kur arī citi juridiski saistošie starptautisko tiesību instrumenti,"²⁵ t.i., skatot jēdzienu "dzimte" kopsakarā ar jēdzienu "dzimums".

No minētā izriet, ka Stambulas konvencija neparedz jaunu sociālās teorijas pieeju, kas atšķirtos jau no pašlaik pastāvošās pieejas Latvijas un saistošajā Eiropas tiesību sistēmā.

Jēdzienu "laulība" un "ģimene" saturs

Jēdziens "ģimene" ir plašāks nekā jēdziens "laulība".

Lai gan Civillikuma 241. pants nosaka, ka "pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā", taču no starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka šis jēdziens ir plašāks. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā ietvertais jēdziens "ģimenes dzīve" "neattiecas tikai un vienīgi uz ģimeni, kas balstīta uz laulību".²⁶ Uz šādu jēdzienu interpretāciju ir norādījusi arī Satversmes tiesa.²⁷

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 8. pants atzīst de facto ģimenes, ne tikai de jure ģimenes.²⁸ Tādējādi norādot, ka "bioloģiskā un sociālā realitāte (biological and social reality) ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu (legal presumption)".²⁹ Citiem vārdiem, tiek uzvērts, ka ģimenes eksistence vērtējama, vadoties nevis no formālas "ģimenes" definīcijas, bet gan no funkcionālas definīcijas – tādas, kura definē pazīmes, pēc kurām atpazīstama faktiski eksistējoša ģimene.

Minētā starptautisko cilvēktiesību pieeja skaidrojama ar faktu, ka arvien lielāku sabiedrības daļu veido personu kopas ar ciešām sociālām un arī radnieciskās saitēm, kas neatbilst ģimenes jēdzienam šaurākā nozīmē, proti, tikai laulības kontekstā, un šīm personu kopām ir pilnībā nodrošināmas gan bērnu un vecāku tiesības, gan arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un aizsardzību – gan attiecībās ar citiem sabiedrības locekļiem un institūcijām, gan savstarpēji.

Līdz ar to gan Latvijas tiesību sistēma, gan Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti jau pašlaik nosaka, ka jēdziens "ģimene" ir plašāks nekā "laulībā balstīta ģimene". Stambulas konvencija neko jaunu šajā jēdzienu izpratnē neievieš – tā gluži tāpat kā Satversmes tiesa un ECT norāda uz ģimenes dzīves konstatēšanu, vadoties no faktiskajām pazīmēm, nevis likumiska pieņēmuma.

Stambulas konvencijas tvērums

Tāpat kā visiem tiesību aktiem, arī Stambulas konvencijai ir ierobežots tvērums. Proti, tā neregulē jautājumus attiecībā uz visām dzīves jomām, bet tikai konkrēti definēto: vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē izskaušanas jomu. Līdz ar to tajā lietotās definīcijas nekādi nav iespējams attiecināt arī uz citām dzīves jomām.

No minētā izriet, ka ir pilnīgi nepamatotas dažviet izskanējušās bažas, ka vīrieši varētu sākt izmantot sieviešu dušas vai tualetes, jo šie jautājumi gluži vienkārši neietilpst Stambulas konvencijas tvērumā. Tas pats attiecas uz Satversmē nostiprināto jēdzienu "laulība", jo Stambulas konvencija šo jautājumu attiecīgā aspektā neregulē.

Secinājumi

1. Stambulas konvencija ir vērsta uz institucionālās diskriminācijas novēršanu, kura "atpazīst" vardarbību ģimenē kā būtisku sociālo šķērsli vienlīdzīgu tiesību baudīšanai, kurš neproporcionāli lielā apmērā ietekmē tieši sievietes. Tai pašā laikā konvencija paredz aizsardzību pret vardarbību jebkurai personai neatkarīgi no dzimuma vai citām diskriminācijas aizlieguma pazīmēm. Līdz ar to nav pamatots viedoklis, ka konvencija diskriminētu vīriešus.

2. Latvijas tiesību sistēmā gan nacionālā, gan starptautiski saistošo līgumu kontekstā darbojas tiesiskā pieeja, kur dzimums tiek saistīts ar dzimti. Stambulas konvencija neparedz jaunu tiesisko pieeju, kas atšķirtos jau no pašlaik pastāvošās teorijas Latvijas un saistošajā Eiropas tiesību sistēmā. Līdz ar to ir nepamatots viedoklis, ka konvencija varētu ieviest kādu citu tiesisko pieeju izpratnei par "dzimti" un "dzimumu" un to savstarpējai saistībai.

3. Gan Latvijas tiesību sistēma, gan Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti jau pašlaik nosaka, ka jēdziens "ģimene" ir plašāks nekā "laulībā balstīta ģimene". Stambulas konvencija neko jaunu šajā jēdzienu izpratnē neievieš – tā gluži tāpat kā Satversmes tiesa un ECT norāda uz ģimenes dzīves konstatēšanu, vadoties no faktiskajām pazīmēm, nevis likumiska pieņēmuma.

4. Stambulas konvencijas tvērums ir ierobežots. Tā attiecas tikai uz vardarbības novēršanu pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu. No tā arī izriet, ka konvencijā noteiktās definīcijas nav piemērojamas citās dzīves jomās.