1. Vispārējas piezīmes¹

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – konvencija) vēl tās radīšanas gaitā izraisīja daudz pretrunīgu vērtējumu. Kā atzīmēja Polijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, "zināms skaits valstu nebija apmierinātas ar konvencijas tekstu, kas nebija apspriests tādā garā, lai panāktu pēc iespējas plašāku konsensu".² Šķiet, ka šo līgumslēdzēju pušu paustās šaubas joprojām nav zaudējušas aktualitāti. Turklāt, lai gan šis līgums tika atklāts parakstīšanai 2011. gada maijā, līdz šai dienai to ir ratificējušas tikai 24 valstis no 47.³ Šobrīd konvenciju nav ratificējušas, cita starpā, Vācija, Igaunija, Ungārija, Īrija, Lihtenšteina, Luksemburga un Norvēģija.

Nav pareizi teikt, ka šaubu paušana par minēto starptautisko līgumu ir pielīdzināma vardarbības kā sabiedriskas patoloģijas attaisnošanai. Gluži otrādi, rūpīga konvencijas normu analīze noved pie secinājuma, ka to paradigmu pieņemšana, ar kurām operē šī konvencija, var būt kontrproduktīva un traucēt šā starptautiskā līguma nosaukumā minētā mērķa sasniegšanu. Ievērojot apspriežamās problemātikas sarežģītību, turpmāko komentāru priekšmets būs daži īpaši izvēlēti konvencijas satura aspekti, proti – secīgā kārtībā – vardarbības definīcija konvencijas izpratnē, tās piemērošanas loks ratione personae un galvenie konstitucionālas dabas iebildumi.