Šā raksta mērķis ir raksturot Baltijas valstu konstitucionālo identitāti. Lai sasniegtu raksta mērķi, autors vispārēji aplūkos konstitucionālās identitātes jēdzienu, kā arī atsevišķi analizēs konstitucionālās identitātes ģenēzi Baltijas valstīs un tās būtiskākos elementus.
I. Ievads
Katrai valstij ir sava specifiska konstitucionālā identitāte, kura ļauj nošķirt vienu valsti no citas.1 Konstitucionālās identitātes apzināšanās un aizsardzība aizvadītajā gadsimtā kļuvusi par būtisku nacionālās valsts neatkarības garantiju daudzās Eiropas valstīs, ņemot vērā Eiropas ciešākas integrācijas un globalizācijas tendences.2 Eiropas integrācijas galējo robežu noteikšana nav tik daudz valsts suverenitātes, cik konstitucionālās identitātes jautājums.3
Eiropas Savienības dalībvalstu konstitucionālās tiesas bieži izmantojušas iespēju definēt konstitucionālās identitātes elementus jeb konstitucionālās pamatvērtības, lai iezīmētu nacionālā valstiskuma saglabāšanas un attīstības perspektīvu.4
Baltijas valstis (Igaunija, Latvija un Lietuva) Eiropas kontekstā šajā ziņā izceļas, jo tām konstitucionālās identitātes stiprināšana ir būtiska arī šo valstu pagātnes pārvarēšanai, tas saistīts ar valstiskās neatkarības atjaunošanu pēc 50 gadu PSRS okupācijas.5
Šā raksta mērķis ir raksturot Baltijas valstu konstitucionālo identitāti. Lai sasniegtu raksta mērķi, autors vispārēji aplūkos konstitucionālās identitātes jēdzienu, kā arī atsevišķi analizēs konstitucionālās identitātes ģenēzi Baltijas valstīs un tās būtiskākos elementus.
Baltijas valstu konstitucionālā identitāte raksturota salīdzinošā perspektīvā, balstoties uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas konstitucionālā ranga aktiem, šo valstu konstitucionālo tiesu nolēmumiem un tiesību doktrīnu. Konstitucionālās identitātes attīstība aplūkojama arī vēsturiskā kontekstā, izmantojot starpkaru perioda un valstiskās neatkarības atjaunošanas laika konstitucionālā ranga aktus.
II. Konstitucionālās identitātes jēdziens
Mūsdienu nacionālas valsts konstitūcija nav politiski neitrāls juridisks dokuments. Konstitūcija atspoguļo attiecīgās valsts konstitucionālo identitāti, kas raksturo konstitucionālās iekārtas pamatprincipus, sabiedrības vērtības, valsts mērķus, valstiskuma vēsturisko attīstību un citus attiecīgajam valstiskumam būtiskus jautājumus. Konstitucionālās identitātes koncepcija paplašina konstitūcijas tvērumu, konstitucionālajām normām ietiecoties sabiedrības vērtību un politiskās ideoloģijas jautājumos.6
Konstitūcija aptver ne tikai tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti. Konstitūcija ietver sevī arī konkrētus pirmskonstitucionālus un ārpuskonstitucionālus faktus, pieņēmumus, postulātus, tiesību un cita veida principus. Tas savukārt ļāvis atzīt, ka konstitūcijā ir "iekodētas" norādes uz valsts vēsturi, tradīcijām, valodu, valsts dibināšanas apstākļiem un valstiskuma attīstību, valsts mērķiem.7 Tas rada priekšnoteikumus konstitucionālās mitoloģijas attīstībai, proti, konstitucionālo tiesību ietvaros veidojot versiju par valsts un nācijas identitāti un valstiskuma vēsturisko attīstību.8 Tādā veidā izpaužas arī konstitūcijas simboliskā funkcija, proti, konstitūcija definē attiecīgo valsti kā politisku vienību, piešķir tai leģitimitāti, kā arī formulē valsts politikas mērķus. Konstitūcija nodrošina attiecīgās valsts iekārtas radīšanu un uzturēšanu.9
| Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas konstitucionālajās tiesībās ir attīstīta šo valstu konstitucionālā identitāte. Konstitucionālo identitāti veido tie attiecīgo valstiskumu konstitucionālie principi, bez kuriem attiecīgā valsts zaudētu savu jēgu. |
Valsts konstitucionālajā identitātē tiek ietverti attiecīgā valstiskuma būtiskākie konstitucionālie pamatprincipi, kuri raksturo attiecīgo valstiskumu. Konstitucionālo pamatprincipu struktūra nosaka konstitūcijā balstīto valstiskumu un tiesisko sistēmu.10 Visu Eiropas valstu konstitucionālie pamatprincipi lielākoties ir kopējais Eiropas konstitucionālisma mantojums, kurš daļēji tiek atspoguļots attiecīgās valsts konstitūcijas tekstā, daļēji attīstīts konstitūcijas piemērošanas praksē, jo īpaši ar konstitucionālās tiesas spriedumiem. Tajā pašā laikā katrai valstij ir savi specifiski jautājumi, kuri noteiktu iemeslu dēļ kļuvuši par konstitucionālās identitātes elementiem. Piemēram, visām Baltijas valstīm tāds kopīgs jautājums ir šo valstu kontinuitātes (valstiskās nepārtrauktības, turpinātības) doktrīna.11 Tas ir Baltijas valstu oficiālais viedoklis par to, ka 1918. gadā dibinātās Baltijas valstis, neraugoties uz 1940. gadā notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājušas nepārtraukti eksistēt. Savukārt tas nozīmē, ka Baltijas valstis 1990.–1991. gadā dibināja nevis jaunas valstis ("otrās republikas"), bet gan de facto atjaunoja prettiesiski pārtraukto valstiskumu.12
Konstitucionālo identitāti var mērķtiecīgi veidot konstitucionālais likumdevējs, konstitūcijas tekstā ietverot un normatīvi regulējot konstitucionālās identitātes elementus.13 Īpaši spilgts piemērs šajā ziņā ir Ungārijas 2011. gada konstitūcijas14 preambula.15 Taču konstitucionālās identitātes veidošanās parasti notiek konstitūcijas piemērošanas procesā, konstitucionālajām tiesām un tiesību doktrīnai formulējot būtiskos attiecīgā valstiskuma pamatprincipus.16
Konstitucionālā identitāte nav grozāma, proti, nav pieļaujama nedz pašas valsts, nedz tās valstiskuma būtiskāko elementu iznīcināšana.17 Konstitucionālo tiesību zinātnē atzīts, ka konstitūcijas grozīšana nav pilnvarojums pieņemt jaunu konstitūciju vai būtiski pārskatīt konstitūcijas pamatprincipus, jo arī konstitūcijas grozīšanas laikā jāsaglabā konstitūcijas identitāte.18 Ikvienai konstitūcijai ir savi pamatprincipi, kuri noteic konstitucionālās iekārtas identitāti, bet citas konstitūcijas normas ir pakārtotas šiem pamatprincipiem.19
III. Baltijas valstu konstitucionālās identitātes ģenēze un elementi
1) Konstitucionālās identitātes ģenēze
Starpkaru periodā konstitucionālās identitātes jautājumiem Baltijas valstīs netika pievērsta liela uzmanība. Šajā laikā dominēja pārliecība, ka galvenās cīņas par savu valsti ir noslēgušās ar demokrātiskas konstitūcijas pieņemšanu. Šāda noskaņojuma ietekmē netika pieļauta doma, ka valsts varētu tikt likvidēta vai tauta varētu atbalstīt politiskos spēkus, kuri iestātos par radikālu konstitucionālās iekārtas pārveidošanu.20 Visu Baltijas valstu konstitūciju pirmajos pantos tika ietverti nozīmīgākie attiecīgo konstitucionālo iekārtu pamatprincipi, taču tiesību praksē un tiesību zinātnē tie netika īpaši akcentēti. Konstitucionālās tiesības vairāk bija vērstas uz valsts varas organizācijas un personas pamattiesību jautājumu praktisku skaidrošanu.21 Kā pašsaprotamība tika akceptēts tas, ka attiecīgās valstis balstījās uz valsts suverenitātes, demokrātijas, republikas un tautas suverenitātes principiem.22
Tomēr atsevišķiem konstitucionālo tiesību jautājumiem tika veltīta pastiprināta uzmanība. Lietuvas valsts 1928. gada konstitūcijas23 5. pants un 1938. gada konstitūcijas24 6. pants paredzēja, ka Lietuvas galvaspilsēta ir Viļņa. Galvaspilsētas noteikšanai konstitūcijas tekstā bija būtiska nozīme, jo tas simbolizēja Lietuvas apņemšanos atgūt Viļņu un šīs pilsētas nozīmīgumu Lietuvas valstiskumam.25 Līdzīgi Latvijas Republikas Satversmi26 mazākumtautību pārstāvji, jo īpaši vācbalti, kritizēja par mazākumtautību tiesību konstitucionālo garantiju neesamību. Šādu normu neietveršanā Satversmes tekstā tika saskatīts simbolisks nelabvēlības žests.27
Neatkarības atjaunošanas procesā Baltijas valstu konstitucionālajai identitātei bija būtiska nozīme. Baltijas valstu neatkarība tika atjaunota pēc PSRS okupācijas, nevis veidota no jauna. To vajadzēja apliecināt simboliskiem un faktiskiem soļiem, kas skaidri un pārliecinoši demonstrētu valstiskās neatkarības atjaunošanu. Šajā kontekstā iederējās balstīšanās uz iepriekšējo konstitucionālo regulējumu vai pat tā atjaunošana.28
Lietuvas Augstākā padome 1990. gada 11. martā valstiskās neatkarības atjaunošanas ietvaros pieņēma likumu "Par Lietuvas 1938. gada 12. maija konstitūcijas darbības atjaunošanu",29 ar kuru uz īsu brīdi tika atjaunota iepriekšējās konstitūcijas darbība. Tādā veidā simboliski tika atjaunots pirmskara Lietuvas valstiskums un nosodīta PSRS agresija pret Lietuvu 1940. gadā.30 Vecās konstitūcijas formāla atjaunošana bija nepieciešama, jo tās darbība tika pārtraukta nevis tajā paredzētās procedūras kārtībā vai atbilstoši Lietuvas tautas gribai, bet gan PSRS agresijas rezultātā. Tādēļ Augstākā padome ar saviem likumiem nodrošināja formālu konstitūcijas kontinuitāti.31
Līdzīgs konstitucionāls risinājums tika izmantots Igaunijas neatkarības atjaunošanas procesā. Igaunijas Augstākā padome 1990. gada 8. maijā pieņēma likumu par Igaunijas simboliem.32 Šajā likumā citastarp tika atjaunots Igaunijas 1937. gada 28. jūlija konstitūcijas 1., 2., 4., 5. un 6. pants, kuri paredzēja Igaunijas kā neatkarīgas valsts statusu, tautas suverenitātes principu, Igaunijas likumu spēkā esamību, igauņu valodu kā valsts valodu un Igaunijas krāsas. Lai gan atsevišķi politiskie spēki Igaunijā iestājās par 1937. gada konstitūcijas atjaunošanu, no neatkarības atjaunošanas procesa uzsākšanas bija skaidrs, ka būs izstrādājama jauna konstitūcija, kas atbilstu mūsdienu realitātei.33 Tomēr Igaunijas 1992. gada 27. jūnija konstitūcijas34 preambula precīzi konsolidē Igaunijas valstiskuma kontinuitāti. Jaunās konstitūcijas preambula nosaka, ka to pieņēmusi Igaunijas tauta, balstoties uz vecās konstitūcijas 1. pantu. Šāda reference ļāva apvienot Igaunijas kontinuitātes ideju ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu.35
Savukārt Latvijā 1922. gada 15. februāra Satversmes darbība tika atjaunota pilnā apjomā. Latvijas Augstākā padome ar 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"36 atjaunoja Satversmes pamatprincipu darbību visā Latvijas teritorijā, tajā pašā laikā paredzot jaunas konstitūcijas izstrādāšanu. Laika gaitā tomēr nostiprinājās pārliecība, ka jaunas konstitūcijas izstrādāšana nav nepieciešama.37 1991. gada 21. augusta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" 1. pants paredzēja tūlītēju Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kā arī to, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922. gada Satversme.38 Savukārt 1993. gada 6. jūlijā sanākusī 5. Saeima savu darbu sāka, pieņemot paziņojumu par Satversmes stāšanos spēkā pilnā apjomā.39
Konstitūciju darbības atjaunošana stiprināja Baltijas valstu kontinuitātes doktrīnu, valstiskuma simbolus un pamatprincipus padarot par šo valstu konstitucionālās identitātes elementiem. Šo politiku raksturojis pirmais Latvijas Ministru prezidents pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā Valdis Birkavs: "Mēs ne tikai atjaunojām veco Satversmi, [..] mēs pat Valsts prezidentu ievēlējām tādu, kas demonstrē pārmantojamību. Okupācijas gadus mēs it kā izmetām laukā, un divas puses simboliski tika savienotas kopā."40
2) Konstitucionālās identitātes elementi
Konstitucionālās identitātes elementus Baltijas valstīs visupirms ir formulējusi tiesību zinātne, savukārt nepieciešamo nostiprinājumu tie guvuši savu valstu konstitucionālo tiesu praksē.
Igaunijas Republikas konstitūcijas konstitucionālo identitāti veido cilvēka cieņa, tiesiskas valsts princips, demokrātijas princips, Igaunijas neatkarības un suverenitātes neaizskaramības princips, sociālas valsts princips, kā arī republikas princips.41 Tāpat Igaunijas Republikas konstitūcijā uzsvērta igauņu tautas, valodas un kultūras saglabāšana cauri gadsimtiem kā valsts konstitucionāls pienākums.42
Dalības Eiropas Savienībā kontekstā ir paredzēta Igaunijas konstitūcijas pamatprincipu aizsardzība, bez kuriem Igaunijas valsts un tās konstitūcija zaudētu savu jēgu. Konstitūcijas grozījumu akta 1. pants paredz, ka Igaunija var būt Eiropas Savienības dalībvalsts, ja tās konstitūcijas pamatprincipi tiek respektēti.43 Kā šādi Igaunijas Republikas konstitūcijas pamatprincipi minama tautas suverenitāte, brīvība, taisnīgums un tiesiskums kā valsts pamats, iekšējā un ārējā miera aizsardzība, Igaunijas tautas un kultūras aizsardzība cauri gadsimtiem, cilvēka cieņa, sociāls valstiskums, demokrātija, tiesiska valsts, cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzība, kā arī valsts varas samērīga īstenošana.44 Šī nostāja akceptēta Igaunijas Republikas Valsts tiesas praksē.45
Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnē ir secināts, ka pastāv nerakstīts Satversmes kodols, kas noteic Latvijas valsts konstitucionālo identitāti.46 Satversmes kodolā ietilpstošie konstitucionālās identitātes elementi ir Latvijas valsts kā latviešu nācijas nacionālas valsts raksturs, Satversmes 3. pantā noteiktā valsts teritorija un tās vienotības princips, Latvijas tautas kā suverēna sastāvs, kā arī aizliegums atņemt suverēno varu Latvijas tautai. Tāpat Satversmes kodolā ietilpst demokrātiskas valsts, tiesiskas valsts, sociāli atbildīgas valsts un nacionālas valsts principi.47
Lai nostiprinātu Satversmes kodolu, Saeima grozīja Satversmes ievadu, tajā formulējot būtiskākos Satversmes kodola elementus.48 Pirmkārt, Satversmes ievads paredz, ka Latvijas valsts pamatā ir latviešu nācijas negrozāmā valstsgriba un Latvijas valstiskuma pastāvēšana ir garantējama cauri gadsimtiem. Otrkārt, Satversmes ievads nosaka, ka Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts, kā arī uzliek Latvijas tautai pienākumu aizsargāt savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi konstitucionālo pamatvērtību pastāvēšanu, kas nosaka Latvijas konstitucionālo identitāti Eiropas integrācijas kontekstā. Kā norādījusi Satversmes tiesa, "Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas citastarp ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu. Šīs vērtības valstij ir pienākums garantēt, un tās nevar aizskart ar grozījumiem Satversmē, kuri ieviesti tikai ar likumu".49 Šo pamatvērtību aizsardzībā Satversmes tiesa saskatījusi Latvijas integrācijas vienotā Eiropā robežas.
Lietuvas Republikas 1992. gada 25. oktobra konstitūcijā50 kā galvenie konstitucionālās identitātes elementi ir iezīmēti koordinējošie un determinējošie konstitucionālie principi. Koordinējošie principi ir konstitūcijas pārākuma, konstitūcijas vienotības un tiesiskas valsts princips, savukārt determinējošie – demokrātijas un suverenitātes, pilsoniskas sabiedrības, varas dalīšanas, laicīgas valsts, valsts sociālās orientācijas un valsts ģeopolitiskās orientācijas princips.51 Kā būtiski Lietuvas valstiskuma pamatprincipi tiek minēta demokrātija, vienlīdzība un taisnīgums, valsts institūciju padotība tautas gribai, tautas suverenitāte, pārstāvnieciskā demokrātija, brīvas vēlēšanas, cilvēktiesību kā dabisko tiesību aizsardzība, varas dalīšana, konstitucionālisms, biedrošanās brīvība, tiesiska valsts, samērīgums un tiesiskā noteiktība.52 Salīdzinoši nesen Lietuvas tiesību zinātnē izteikts viedoklis, ka Lietuvas Republikas kā Rietumu tiesību tradīcijai piederīgas valsts konstitucionālo sistēmu raksturo pati valsts (valstiskums), valsts vara (suverenitāte) un negrozāmas konstitucionālās vērtības – tiesību vara, demokrātija un cilvēktiesību aizsardzība.53
Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa nepārprotami atzinusi, ka Konstitūcija paredz tās grozīšanas saturiskus ierobežojumus. Fundamentālās pamatvērtības – valstiskā neatkarība, demokrātija, republika un cilvēktiesību kā dabisko tiesību atzīšana – veido Lietuvas valsts kā sabiedrības kopējā labuma pamatu un nav grozāmas.54 Kā zināma Lietuvas konstitucionālās identitātes īpatnība vērtējama valsts ģeopolitiskās orientācijas princips, kas paredz Lietuvas dalību Eiropas Savienībā un aizliegumu pievienoties jebkādām Austrumu savienībām, kuras veidotos bijušās PSRS teritorijā.55
IV. Secinājumi
Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas konstitucionālajās tiesībās ir attīstīta šo valstu konstitucionālā identitāte. Konstitucionālo identitāti veido tie attiecīgo valstiskumu konstitucionālie principi, bez kuriem attiecīgā valsts zaudētu savu jēgu.
Konstitucionālās identitātes elementus visās Baltijas valstīs visupirms attīstījusi konstitucionālo tiesību zinātne, analizējot konstitūciju tekstu, tajā ietvertās konstitucionālās vērtības un valstiskuma vēsturisko attīstību.
Katras valsts konstitucionālo identitāti veido šai valstij specifiski un nozīmīgi konstitucionālie pamatprincipi, taču tajā pašā laikā vērojami kopīgi elementi. Pirmkārt, konstitucionālajā identitātē kā elementi ietilpst valsts iekārtas fundamentālie pamatprincipi – demokrātija, republika, tiesiska valsts un sociāla valsts. Otrkārt, konstitucionālās identitātes būtisks elements ir cilvēka cieņa un cilvēktiesības kā dabiskās tiesības. Treškārt, attiecīgo valstu nāciju – igauņu, latviešu un lietuviešu – pastāvēšanas, valodas un kultūras aizsardzības garantijas. Visbeidzot, visu Baltijas valstu konstitucionālās identitātes saturā ietilpst arī šo valstu kontinuitātes doktrīna.
Konstitucionālās identitātes elementus Baltijas valstu konstitucionālās tiesas izmantojušas, lai iezīmētu valsts dalības Eiropas integrācijas procesos robežas, kā arī garantētu attiecīgo valstu ģeopolitisko stabilitāti.
Raksta pamatā referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē "25 years of renewed Latvia, Lithuania and Estonia: Experience of Baltic States in Europe" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2016. gada 22. aprīlī. Raksta pirmpublikācija angļu valodā: Pleps J. Constitutional identity of the Baltic states. Grām.: 25 years of renewed Latvia, Lithuania and Estonia: Experience of Baltic States in Europe. Rīga: Baltic Center for Strategic Studies, 2016, pp. 9–20.
1. Plašāk skat.: Gailīte D., Litvins G. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Intervija ar Egilu Levitu. Jurista Vārds, 02.10.2012., Nr. 40 (739).
2. Skat. arī: Jacobsohn G.J. The formation of constitutional identities. Comparative Constitutional Law. Eds. Ginsburg T., Dixon R. Cheltenham and Northampton: Edward Elgar, 2011, pp. 129–142.
3. Plašāk skat.: Hābermass J. Postnacionālā konstelācija un demokrātijas nākotne. Rīga: Zinātne, 2012; Hābermass J. Par Eiropas konstitūciju. Rīga: Zinātne, 2013.
4. Schmitz T. Kāzusi un mācību materiāli Eiropas Savienības tiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 23.–46. lpp.
5. Žalimas D. The principle of the geopolitical orientatiton of the state in the Constitution of the Republic of Lithuania. Pieejams: http://www.lrkt.lt/data/public/uploads/2015/04/zalimas_en2014-10-24.pdf.
6. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 56. lpp.
7. Turpat, 57. lpp.
8. Plašāk skat.: Pleps J. Constitution as a National Symbol: example of Latvia. Research papers "Societal Innovations for Global Growth", 2014, No. 1 (3), pp. 165–166.
9. Elkins Z., Ginsburg T., Melton J. The Endurance of National Constitutions. Cambridge: Cambridge University Press, 2009, p. 38.
10. Kūris E. Koordinaciniai ir determinaciniai konstituciniai principai (1). Jurisprudencija, 2002, t. 26 (18), p. 31–35.
11. Plašāk skat.: Mälksoo L. Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2003; Ziemele I. State Continuity and Nationality: Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005.
12. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2007/04/2007-10-0102_Spriedums.pdf.
13. Orgad L. The Preamble in Constitutional Interpretation. International Journal of Constitutional Law, Vol. 8, 2010, Nr. 4, pp. 2–5.
14. The Fundamental Law of Hungary. Pieejams: http://www.mkab.hu/rules/fundamental-law.
15. Plašāk skat.: Horkay Horcher F. The National Avowal. The Basic Law of Hungary. A First Commentary. Eds. Csink L., Schanda B., Varga A. Budapest: National Institute of Public Administration, 2011, pp. 71–107.
16. Wiental S. The Challenge of Reconsiling Constitutional Eternity Clauses with Popular Sovereignty: Toward Three-track Democracy in Israel as a Universal Holistic Constitutional System and Theory. Israel Law Review, 2011, Vol. 44, pp. 460–461.
17. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 110.–122. lpp.
18. Schmitt C. Constitutional Theory. Durham and London: Duke University Press, 2008, pp. 150–154.
19. Schmitt C. Legality and Legitimacy. Durham and London: Duke University Press, 2004, pp. 39–66.
20. Plašāk skat.: Pleps J. Protection of the Constitutional Order after World War I. Latvijas Universitātes žurnāls "Juridiskā zinātne", Nr. 7, 2014, pp. 63–70.
21. Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930; Romeris M. Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo universiteto Teisių fakulteto leidinys, 1937.
22. Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr. 2/3, 49.–50. lpp.
23. 1928 metų Lietuvos Valstybės Konstitucija. Grām.: Maksimaitis M. Lietuvos valstybės konstitucijų istorija (XX a. pirmoji pusė). Vilnius: Justitia, 2005, p. 349.
24. 1938 metų Lietuvos Konstitucija. Grām.: Maksimaitis M. Lietuvos valstybės konstitucijų istorija (XX a. pirmoji pusė). Vilnius: Justitia, 2005, p. 361.
25. Rėmeris M. Lietuvos konstitucinės paskaitos. Vilnius: Mintis, 1990, p. 283–285.
26. Latvijas Republikas Satversme. Valdības Vēstnesis, 30.06.1922., Nr. 141.
27. Gailīte D. Vācbaltu tiesībnieki Latvijas Republikas juridiskajā kultūrā. Jurista Vārds, 26.01.2016., Nr. 4 (907), 19. lpp.
28. Taube C. Constitutionalism in Estonia, Latvia and Lithuania. A Study in Comparative Constitutional Law. Uppsala: Iustus Förlag 2001, pp. 25–55.
29. Dėl 1938 metų gegužės 12 dienos Lietuvos Konstitucijos galiojimo atstatymo. Pieejams: http://www.infolex.lt/lite/ta/38758.
30. Bauža Č. Valstybės atkūrimo prielaidos ir eiga (1988–1991). Kovo 11-oji – Lietuvos Valstybės Nepriklausomybės atkūrimo diena. Vilnius: Žaltvykslė, 2008, p. 207.
31. Vinkleris P. Teisinė 1990 m. kovo 11 d. aktų prigimtis. Kovo 11-oji – Lietuvos Valstybės Nepriklausomybės atkūrimo diena. Vilnius: Žaltvykslė 2008, p. 302–303.
32. On the State Symbols of Estonia. Järlik R. We carried out the people"s will. Tallin: August 20th Club, [b.g.], pp. 29–30.
33. Butvilavičius E. Estijos Respublikos 1992 m. Konstitucija. Konstitucinio regulavimo įvairovė. Kolektyvinė monografija. Vilnius: Mykolo Romerio universitetas, 2006, p. 279–281.
34. Constitution of the Republic of Estonia. Pieejams: http://www.president.ee/en/republic-of-estonia/the-constitution/.
35. Mälksoo L. Professor Uluots, the Estonian Government in Exile and the Continuity of the Republic of Latvia in International Law. Nordic Journal of International Law, Vol. 69, 2000, p. 299.
36. Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 17.05.1990., Nr. 20.
37. Plašāk skat.: Deksnis E.B., Jundzis T. Restoration of Sovereignty and Independence of the Republic of Latvia. 1986–1994. Rīga: Latvian Academy of Science, Baltic Centre for Strategic Studies, 2015, pp. 151–152.
38. Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 24.10.1991., Nr. 42.
39. Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmās sēdes 1993. gada 6. jūlijā stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/st_93/060793.html.
40. Ūdris J. Gunta Ulmaņa vertikāle. Rīga: Jumava, 2009, 67. lpp.
41. Merusk K. The Republic of Estonia. Constitutional Law of the EU Member states. 2nd revised edition. Eds. Besselink L.F.M., Bovend"Eert P.P.T., Broeksteeg J.L.W., de Lange R., Voermans W. The Hague: Kluwer Law International, 2014, p. 450.
42. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 58. lpp.
43. The Constitution of the Republic of Estonia Amendment Act. Pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/530102013005/consolide.
44. Laffranque J. A Glance at the Estonian Legal Landscape in View of the Constitution Amendment Act. Juridica International, XII, 2007, p. 57.
45. Judgement of the Supreme Court of Estonia, Case No.3-4-1-6-12, 12.07.2012. Pieejams: http://www.riigikohus.ee/?id=1347.
46. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 110.–122. lpp.
47. Turpat, 122.–134. lpp.
48. Plašāk skat.: Balodis R. Latvijas Republikas Satversmes ievads. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 107.–109. lpp.
49. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-35-01. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2008-35-01_Spriedums.pdf.
50. Lietuvos Respublikos Konstitucija. Pieejama: http://www.lrkt.lt/Konstitucija.html.
51. Kūris E. Koordinaciniai ir determinaciniai konstituciniai principai (1). Jurisprudencija, 2002, t. 26 (18), p. 30–55; Kūris E. Koordinaciniai ir determinaciniai konstituciniai principai (2). Jurisprudencija, 2002, t. 27 (19), p. 59–74.
52. Vaičaitis V.A. The Republic of Lithuania. Constitutional Law of the EU Member states. 2nd revised edition. Eds. Besselink L.F.M., Bovend"Eert P.P.T., Broeksteeg J.L.W., de Lange R., Voermans W. The Hague: Kluwer Law International, 2014, p. 1033.
53. Plašāk skat.: Griškevič L., Machovenko J., Paužaitė-Kulvinskienė J., Vaičaitis V.A. Lietuvos konstitucionalizmo istorija (Istorinė Lietuvos Konstitucija) 1387 m. – 1566 m. – 1791 m. – 1918 m. – 1990 m. Mokslines redaktorius Vaidotas A. Vaičaitis. Vilnius: Vilnius universiteto leidykla, 2016, p. 13–15.
54. Ruling of the Constitutional Court of the Republic of Lithuania, Case No. 22/2013, 24.01.2014. Pieejams: http://lrkt.lt/en/court-acts/search/170/ta850/content.
55. Žalimas D. The principle of the geopolitical orientatiton of the state in the Constitution of the Republic of Lithuania. Pieejams: http://www.lrkt.lt/data/public/uploads/2015/04/zalimas_en2014-10-24.pdf.
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
