2014. gadā "Jurista Vārds" iezīmēja summētā darba laika problemātiku virsstundu aprēķināšanai, ko nosaka kontrolējošās institūcijas, ja pārskata periodā iekrīt svētku dienas un pirms tam saīsināmās darba dienas.¹ Rakstā autore turpinās iezīmēt problēmas, kas saistītas ar summēto darba laiku, – šoreiz darba laika uzskaites, virsstundu uzskaites un samaksas jautājumus darbinieka pārejošas darbnespējas laikā. Raksta mērķis ir akcentēt problēmas summētā darba laika un virsstundu uzskaitē, kas rada darba devēja pienākumu uzskaitīt laiku kā darba laiku, darbiniekam atrodoties pārejošā darbnespējā.

Šāda uzskaite rada virsstundu darbu, kas reāli netiek veikts kā virsstundu darbs, pienākumu veikt dubultu apmaksu par laiku, kad darbinieks vispār neveic darbu, bet atrodas pārejošā darbnespējā. Šis problēmu loks rodas tikai tāpēc, ka kontrolējošās institūcijas izmanto summētā darba laika uzskaites un virsstundu aprēķināšanas metodes, neizvērtējot faktiskos apstākļus konkrētas pārbaudes gadījumos un attiecinot uz summētā darba laika darbiniekiem normālā darba laika uzskaites nosacījumus.

Kā norādīts vairākos avotos, Latvijā izveidojusies problēma ar slimības pabalstu pieaugumu: 2015. gadā slimības pabalstos izmaksāti 172 miljoni eiro.² Lai arī avotos paustās atziņas ir attiecināmas uz valsts izmaksājamiem pabalstiem slimības gadījumā, tomēr šī problēma ir attiecināma arī uz darba devēju izmaksāto vidējo izpeļņu pārejošas darbnespējas gadījumos. Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimību apdrošināšanu"³ darba devēja pienākums ir izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu par pirmajām desmit kalendāra dienām. Šī slimības nauda darbiniekam proporcionāli izmaksājama kā vidējā izpeļņa: par otro un trešo darbnespējas dienu – 75 %, un ne mazāk par 80 % no ceturtās līdz desmitajai darbnespējas dienai.

Neapšaubot likumdevēja noteikto sociāli svarīgo mērķi – nodrošināt ar iztikas līdzekļiem darbinieku gadījumos, kad iestājas pārejoša darbnespēja un darbinieks nevar gūt ienākumus, autore rakstā ieskicēs problēmu loku, ja summētā darba laika gadījumā iestājas pārejoša darbnespēja laikā, kad nav jāveic darba pienākumi (darba grafikā noteiktās atpūtas dienas), ko darba devēji jau nodēvējuši par "slimošanu brīvdienās" un "slimošanu pēc izdevīgākā grafika". Problēma rodas, kad kontrolējošās institūcijas uzliek darba devējam nesamērīgu finanšu slogu, pieprasot uzskaitīt pārejošas darbnespējas laiku kā normālā darba laika stundas, kas rada virsstundu darbu. Līdz ar to darbinieks par pārejošu darbnespējas laiku saņem dubultu apmaksu (vidējo izpeļņu kā slimības pabalstu un virsstundu samaksu par uzskaitītajām stundām slimības laikā, kad reāli darba pienākumi netiek veikti).

Sociālā atbalsta mērķis darbinieka pārejošas darbnespējas laikā ir nodrošināt kompensāciju situācijā, kad ienākumi nevar tikt gūti, bet, darbnespējas laikā statistiski uzskaitot stundas, kurās darbiniekam nav jāstrādā, ir izveidojusies situācija, ka kompensācija tiek izmantota kā ienākumu gūšanas veids.