24. Janvāris 2017 /NR. 4 (958)
Skaidrojumi. Viedokļi
Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums
4
Zvērināts advokāts Edgars Pastars, zvērināta advokāte Sandija Novicka un jaunākais jurists ZAB "Cobalt" Jānis Priekulis
Foto: Boriss Koļesņikovs

Ņemot vērā dzīves gadījumu sarežģītību un atšķirību, ārējie normatīvie akti nekad nebūs tik skaidri, lai tie paredzētu visu, ko lasītāja acij kārotos redzēt. Lai ikvienam tiesību normas adresātam būtu saprotams, kā šis akts ietekmēs viņa pienākumus vai tiesības, iestādes aizvien biežāk izmanto iespēju sniegt papildu paskaidrojumus, izdodot iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem skaidro ārējo normatīvo aktu piemērošanu, – vadlīnijas, ieteikumus, metodiskos norādījumus, kurus šā raksta ietvaros apzīmēsim par vadlīnijām.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2019.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Proficius Aliri
26. Janvāris 2017 / 21:57
0
ATBILDĒT
Raksts ir labs un noderīgs attiecībā uz tām vadlīnijām, kas tiešām ir iekšējie normatīvie akti. Trūkst skaidras norādes, kā raksta autori nošķir vadlīnijas, kas ir iekšējie normatīvie akti, un vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti. Ir norāde, ka rakstā netiks analizētas “vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti, jo daļa no vadlīnijām veidotas kā ārpakalpojumā sagatavoti pētījumi vai nozari raksturojošas informācijas apkopojums”. Tomēr arī pati iestāde varētu sagatavot vadlīnijas pētījuma vai nozari raksturojošas informācijas apkopojuma formā. Tāpat, vai ārpakalpojuma sniedzēja sagatavotas vadlīnijas nevarētu būt atbilstošas iekšējā normatīvā akta prasībām, ja tās galarezultātā izdotu pati iestāde? Turpmāk rakstā norādīts, ka “vadlīnijas, kas nav veidotas kā pētījumi vai tikai kā informācijas apkopojumi, ir iekšēji normatīvi akti”. Taču arī šāds nošķiršanas kritērijs ir pārlieku vispārīgs.

Iestādes sagatavotās vadlīnijas var būt divu veidu: pirmkārt, tās var būt iekšējais normatīvais akts, un, otrkārt, tās var būt kā informatīvs materiāls, prakses apkopojums, rokasgrāmata u.tml. Pirmajā gadījumā vadlīnijas ir saistošas iestādei (ierēdņiem, darbiniekiem), otrajā gadījumā vadlīnijas pilda doktrīnai raksturīgu funkciju. Lai vadlīnijas būtu iekšējais normatīvais akts, tās ir jāizdod kārtībā, kāda ir noteikta iekšējo normatīvo aktu izdošanai. Tiesiskās noteiktības labad arī no vadlīniju formas būtu jāsaprot, ka tas ir saistošs dokuments – iekšējais normatīvais akts. Skatoties no privātpersonas viedokļa, tam gan nav izšķirošas nozīmes, jo iestādei nav ļauts novirzīties no pieņemtās prakses bez pienācīga pamatojuma neatkarīgi no tā, kāda statusa dokumentā šī prakse ir fiksēta. Taču attiecībā uz iestādes nodarbinātajiem tam varētu būt nozīme, jo iekšējie normatīvie akti ir saistoši un atkāpes no tiem iespējamas tikai izņēmuma gadījumos. Ne-normatīva rakstura vadlīniju gadījumā nodarbinātajam ir lielāka rīcības brīvība, tas varētu ietekmēt arī nodarbināto iespējamo disciplināratbildību u.tml.

Apskatoties PTAC, Datu valsts inspekcijas un tamlīdzīga satura un formas vadlīnijas, nav iespējams viennozīmīgi pateikt, ka tie ir iekšējie normatīvie akti. Turpretī, piemēram, FKTK 2016.gada 28.decembra instrukcija Nr.218 “Ieteikumi (vadlīnijas) sankciju par finanšu un kapitāla tirgus regulējuma pārkāpumiem noteikšanai finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem un par pārkāpumu atbildīgajām fiziskajām un juridiskajām personām” ir izdota iekšējiem normatīvajiem aktiem raksturīgā stilā.
mja
26. Janvāris 2017 / 11:53
0
ATBILDĒT
"Šajā sakarā nevar neminēt, ka praksē vēl aizvien ir atrodamas tādas vadlīnijas, kurām tiek prasīts Tieslietu ministrijas atzinums, piemēram, tādas ir 2016. gadā izdotās Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijas par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas administratīvo pārkāpumu lietās. Šāda prakse vērtējama pozitīvi. Tomēr īsti nav skaidrs, pēc kāda principa Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izvērtēja, ka šīm vadlīnijām ir nepieciešams saskaņojums, jo pārējās tā vadlīnijas vismaz pēc publiski pieejamās informācijas nav saskaņotas ar Tieslietu ministriju."
__
Saskaņojuma nepieciešamība top skaidra no MK 10.12.2013. sēdes protokola Nr.66 92.paragrāfa 3.punkta: "3. Nozaru ministrijām sadarbībā ar iestādēm, kuras attiecīgajā nozarē piemēro administratīvos sodus, un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot vadlīnijas par vienošanās procesa piemērošanu un iesniegt tās saskaņošanai Tieslietu ministrijā. Iestāde vienošanās procesu var piemērot pēc tam, kad ar Tieslietu ministriju saskaņotās vadlīnijas ir publicētas iestādes interneta mājas lapā."
Kritiķis
24. Janvāris 2017 / 09:59
12
ATBILDĒT
Kopumā raksts ir labs. Tajā ir daudzas vērtīgas idejas un atziņas. Tomēr atsevišķi rakstā izteiktie apgalvojumi rada jautājumus.
Raksta autori izdara valsts pārvaldei "lāča pakalpojumu", pārāk brīvi spēlējoties ar terminoloģiju. Tik cienījamiem juristiem vajadzētu tomēr iedziļināties tēmā, pirms publicēt idejas, kas ir pretrunā esošajam regulējumam. Turklāt, ja jau tiek izteikti apgalvojumi, kas neatbilst spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam un iedibinātajai praksei, tad šos apgalvojumus prasītos pamatot ar argumentiem, nevis paļauties uz autoru autoritāti.
1. Pretēji rakstā teiktajam, tāda iekšējā normatīvā akta veida kā "vadlīnijas" nav. Ja iestāde iekšējā normatīvā akta nosaukumā izmantojusi vārdu "vadlīnijas", tas nenozīmē, ka "vadlīnijas" ir iekšējā normatīvā akta veids. Tā varbūt instrukcija (VPIL 73.panta pirmās daļas 2.punkts, ieteikumi (3.punkts) vai iekšējie noteikumi (4.punkts)). Savukārt, ja iestāde izstrādājusi rokasgrāmatu, bukletu vai kādu citu skaidrojošu dokumentu, kuram ir informatīvs, nevis normatīvs raksturs, tad var teikt, ka šāda dokumenta veids ir vadlīnijas.

2. Rakstā minētās "vadlīnijas, kuras skaidro privātpersonām piemērojamus ārējos normatīvos aktus un vispārējos tiesību principus" nemaz nevar būt iekšējais normatīvais akts, jo iekšējais normatīvais akts nevar būt saistošs privātpersonām. Šādām vadlīnijām nevar būt cita kā tikai informatīvs mērķis. Šādas vadlīnijas gan ir saistošas pašai iestādei, bet tas nepadara vadlīnijas par iekšējo normatīvo aktu. Šādas vadlīnijas iestādei ir saistošas, balstoties uz tiesiskās paļāvības principu. Proti, privātpersona var paļauties, ka iestāde ievēros pašas sniegto skaidrojumu. Vadlīnijas, kurās iestāde skaidro, kā piemēros tiesību normu, varētu uztvert par tādu kā vispārīgo uzziņu par privātpersonas tiesībām Administratīvā procesa likuma izpratnē.

3. Rakstā apgalvots, ka Latvijā nevienā ārējā normatīvā aktā nav noteikts visaptverošs pienākums nedz izsludināt, nedz publicēt tādus iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem tiek skaidrota ārējo normatīvo aktu piemērošana. Un ko tad, autoru ieskatā, nozīmē Valsts pārvaldes iekārtas likuma 14. panta trešās daļas 6. punkts? Tas, ka valsts pārvalde neievēro likuma (un Ministru kabineta instrukcijas) prasības, nenozīmē, ka nav regulējuma. Tas nozīmē, ka neviens netiek saukts pie atbildības par likuma nepildīšanu.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
2
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties